Eragons

Viņi salti iesmējās. Ak nē, mēs esam pārāk vērtīgi. Bet tu… tu esi aizvietojams. No Safiras puses atskanēja dobja ņurdoņa, no pūķa nāsīm sāka velties dūmi. Šķita, ka razaki par to neraizējas.

Abu uzmanību piesaistīja Broms. Viņš iestenējās un pagrie­zās uz sāniem. Razaks sagrāba viņa kreklu un aiz tā viegli pameta Bromu gaisā. Iedarbība beidzas.

-    Iedod šim vairāk.

-    Labāk vienkārši nogalināsssim viņu, sacīja otrs razaks. Viņš mums licis daudz ciest.

Garākais nobrauca pirkstu pār zobenu. Labs plāns. Taču atceries: karalis lika viņus nogādāt dzīvus.

-   Mēs varam sacīt, ka viņš jau bija nogalināts, kad notvērām šos.

-   Un ko šissss sacīs? razaks vaicāja, norādīdams ar zobenu uz Eragonu.

Otrais iesmējās un izvilka dunci. Viņš neuzdrošināsies.

Iestājās garāks klusuma brīdis, tad atskanēja: Piekrītu.

Viņi aizvilka Bromu uz apmetnes vidu un nometa ceļos. Broms noslīdēja sāņus. Eragons nolūkojās notiekošajā ar pieaugošām bailēm. Man jāatbrīvojas! Viņš centās atraisīt vir­ves, taču tās bija pārāk cieši savilktas. Nemaz nemēģini ko tamlīdzīgu darīt, garais razaks sacīja, iebikstot jauneklim ar zobenu. Neradījums paošņāja gaisu kaut kas to satrauca.

Otrs razaks norūcās, atlieca Broma galvu atpakaļ un pielika dunci pie viņa kakla. Tajā pašā brīdī ieskanējās zema dūkoņa, un tai sekoja razaka kauciens. Viņa plecu caururba bulta. Razaks blakus Eragonam nokrita zemē, tik tikko izvairīdamies no nākamās bultas. Viņš piesteidzās pie sava ievainotā biedra, un abi cieši skatījās tumsā, nikni šņākdami. Viņi nepakustē­jās, lai apturētu Bromu, kad vecais vīrs grīļodamies piecēlās. Gulies zemē! Eragons sauca.

Broms vilcinājās, tad sāka streipuļot Eragona virzienā. Kad apmetnē nošņāca vēl vairākas neredzamo uzbrucēju bultas, razaki noslēpās aiz laukakmeņiem. Uz brīdi iestājās klusums, tad bultas sāka šņākt no pretējā virziena. Negaidīti pārsteigti, razaki rīkojās pārāk lēni. Bultas caururba viņu apmetņus vai­rākās vietās, un kāda bulta nolūza vienam no viņiem rokā.

Mazākais razaks, mežonīgi kliegdams, metās uz ceļa pusi, nikni iesperdams Eragonam, kad skrēja tam garām. Otrs razaks mirkli vilcinājās, tad paķēra dunci no zemes un arī metās prom pirmajam pa pēdām. Skrienot ārā no apmetnes, viņš svieda Eragonam ar dunci.

Broma acīs iedegās savāda gaisma. Viņš metās priekšā Eragonam, vecā vīra mute bija saviebta nedzirdamā kliedzienā. Duncis ietriecās viņā ar dobju troksni, un Broms smagi nokrita uz pleca. Viņa galva ļengani karājās.

Nē! Eragons kliedza un saļima sāpēs. Jauneklis dzirdēja soļus, tad acis aizvērās un viņš vairs neko nejuta.

36. NODAĻA Murtags

Ilgu laiku Eragons juta tikai dedzinošas sāpes sānā. Sāpēja pat katrs elpas vilciens. Eragonam likās, ka duncis būtu iedūries viņā, nevis Bromā. Laika izjūta bija pazudusi bija grūti pateikt, vai pagājušas dažas nedēļas vai arī tikai dažas minūtes. Kad apziņa beidzot atgriezās, viņš atvēra acis un pētoši lūkojās uz ugunskuru dažu soļu attālumā. Viņa rokas aizvien vēl bija sasietas kopā, taču dziras iedarbība bija beigusies, jo domas atkal kļuva skaidras. Safira, vai tu esi ievainota?

Nē, bet tu un Broms gan. Viņa notupās pie Eragona, un spārni kā sargājot izpletās uz abām pusēm.

Safira, tu taču neiekāri to ugunskuru, vai ne tā ? Un tu neva­rēji pati saviem spēkiem atbrīvoties no ķēdēm. Nē.

Es jau arī tā nedomāju. Eragons piecēlās uz ceļiem un ierau­dzīja jaunu vīrieti sēžam tālākajā ugunskura pusē.

Svešinieks bija ģērbies novalkātās drēbēs, no viņa vēdīja pašpārliecinātība un miers. Viņam rokās bija stops, bet pie sāniem īss zobens. Balts rags, apdarināts ar sudraba rotājumu, gulēja klēpī, bet no zābaka rēgojās dunča spals. Jaunā vīrieša nopietno seju un dedzīgās acis ieskāva brūnu matu cirtas. Viņš likās dažus gadus vecāks par Eragonu un varbūt arī kādu collu garāks. Viņam aiz muguras bija piesiets pelēks kaujas zirgs. Svešinieks piesardzīgi lūkojās uz Safīru.

Kas tu esi? Eragons vaicāja, sēcoši elpojot. Vīra roka ciešāk satvēra stopu. Murtags. Viņa balss ska­nēja dobji un savaldīgi, tomēr tajā varēja just dedzību.

Eragons sakoda zobus, kad sānā atkal uzliesmoja sāpes.

-    Kāpēc tu mums palīdzēji?

-   Jūs neesat vienīgie razaku ienaidnieki. Es viņiem sekoju.

-    Vai tu zini, kas viņi ir? -Jā.

Eragons koncentrējās uz virvēm, kas saistīja viņa rokas, un sniedzās pēc maģijas. Viņš brīdi vilcinājās, redzēdams Murtaga pētošo skatienu, tad nolēma, ka tam nav nekādas nozīmes.

-    Jierda! viņš izmeta. Virves nokrita no plaukstu locītavām. Jauneklis berzēja rokas, atjaunodams asinsriti.

Murtags dziļi ievilka elpu. Eragons aptvēra sevi ar rokām, mēģinādams piecelties, taču viņa ribas mežonīgi sāpēja. Viņš atkrita atpakaļ, elsodams caur sakostiem zobiem. Murtags gri­bēja viņam palīdzēt, taču Safīra rūkdama apturēja svešo. Es tev jau iepriekš būtu palīdzējis, taču pūķis neļāva tev tuvoties.