Eragons

Raudas apklusa tikai vairāku kvartālu attālumā. Es gribētu redzēt, kā tagad zaglis mēģina nogriezt manu naudas maku, Eragons drūmi nodomāja, gandrīz vēloties, lai tas notiktu. Viņš dusmīgi iesita pa tuvējo sienu, nobrāzdams pirkstu kauliņus.

Cīnoties ar Impēriju, es varētu apturēt verdzību, viņš iedo­mājās. Es varētu atbrīvot vergus ar Safiras palīdzību. Man ir dotas īpašas spējas: no manas puses būtu savtīgi tās neizmantot citu labā. Ja es to nedarīšu, nav jēgas būt par Jātnieku.

Pagāja labs laiks, līdz viņš atguva savaldību. Piepeši viņš attapās pie katedrāles. Savijušās smailes klāja statujas un arabesku rotājumi. Uz dzegām sēdēja gorgonas atņirgtiem zobiem. Fantastiski radījumi locījās uz sienām, bet zemāk sasaluši marmorā soļoja karaļi un varoņi. Katedrāles sānu sienas ro­tāja dažādu lielumu kolonnas, arkas ar asām šķautnēm un aug­sti vitrāžu logi. Vientuļš tornis saturēja ēku kā masts.

Katedrāles priekšā, paslēptas ēnā, atradās apkaltas dzelzs durvis ar inkrustētu sudraba rakstu. Eragons tajā pazina seno valodu. Cik labi prazdams, viņš izlasīja: Šeit nākušais lai atstāj savu pieķeršanos iemīļotajiem un saprot visa zudību.

Pār Eragona muguru pārskrēja drebuļi. Ēkā jautās ļaunums, it kā pilsētā tupētu plēsoņa, kas gaida savu nākamo upuri.

Platas kāpnes veda uz katedrāles ieeju. Eragons svinīgi uzkāpa pa tām un apstājās pie durvīm. Vai es varētu tikt iekšā ? Viņš nedroši pagrūda durvis. Tās līgani atvērās, gludi slīdēda­mas ieeļļotajās eņģēs. Jauneklis iegāja iekšā.

Tukšajā katedrālē bija tik kluss kā sen pamestās kapenēs. Gaiss bija auksts un sauss. Kailas sienas stiepās pretī velvētiem griestiem, kas bija tik augsti, ka Eragons jutās mazs kā skudra. Logu vitrāžās bija redzamas ainas, kas simbolizēja niknumu, naidu un nožēlu. Spokainas gaismas stari lauzās caur vitrāžu stikliem, izgaismojot granīta plāksnes un varenās kolonnas, pārējo atstājot ēnā. Arī Eragona rokas krāsojās tumši zilas.

Starp logiem bija novietotas statujas ar sastingušām, blāvām acu zīlītēm. Viņš ieskatījās akmens tēlu bargajās sejās un lēnām devās uz vidusjomu, baidīdamies sacelt troksni. Eragona ādas zābaki klusi slīdēja pa gadu gaitā nopulēto akmens grīdu.

Altāris bija milzīga akmens plātne bez jebkādiem rotāju­miem. Vientuļš gaismas stars krita pār to, izgaismojot zelta putekļu virpuli, kas lidinājās gaisā. Aiz altāra ērģeļu stabules tiecās pret griestu kupolu, atveroties visiem pasaules vējiem.

Instruments droši vien spēlētu mūziku, kad Drasleonai pāri brāztos vētra.

Eragons aiz cieņas pret ticību nometās ceļos un nolieca galvu. Viņš nelūdzās, vienkārši godāja pašu katedrāli. Pasaules bēdas, ko celtne bija pieredzējusi, kā arī nepatika pret izsmalci­nāto, tukšo greznību, kas valdīja tās iekšpusē, plūda no katedrā­les akmeņiem. Tā bija draudīga vieta kaila un auksta. Tomēr šajā stindzinošajā saskarē varēja apjaust mūžības dzirksti un slēptu spēku.

Beidzot Eragons pacēla galvu un uzrausās kājās. Kluss un sērīgs viņš sevī nomurmināja vārdus senajā valodā, pagriezās promiešanai un sastinga. Jaunekļa sirds salēcās, dauzīdamās kā bungas.

Katedrāles durvīs stāvēja divi razaki un skatījās uz Eragonu. Viņu zobeni bija izvilkti, un to asie asmeņi sarkanajā gaismā likās asiņaini. Atskanēja mazākā razaka svelpjošais šņāciens. Neviens no viņiem nekustējās.

Eragons iesvēlās niknumā. Tik daudzas nedēļas viņš bija dzinies pakaļ razakiem, ka sāpes par to izdarīto slepkavību jau bija notrulušas. Taču tagad atriebe bija rokas stiepiena attā­lumā. Viņa dusmas eksplodēja kā vulkāns, un nesenie vergu tirdzniecības skati tās vēl jo vairāk uzkurināja. Eragona lūpās atskanēja rēciens, atbalsodamies kā pērkona grāvieni; viņš pakampa stopu, tad veikli ielika bultu stopā un izšāva. Pēc mirkļa pirmajai sekoja vēl divas.

Razaki izvairījās no bultām mežonīgā ātrumā. Viņi šņāca, skrienot starp soliem, apmetņi plīvoja kā kraukļa spārni. Eragons sniedzās pēc nākamās bultas, taču apdomājās un apstā­jās. Ja viņi zināja, kur es esmu, arī Broms ir briesmās! Man viņš jābrīdina! Tad Eragons šausmās ieraudzīja, kā karavīru ierinda ieskrēja katedrālē, un pamanīja kaujas apģērbos tērpušos vīrus arī ārpusē.

Eragons uzmeta plēsīgu skatu galvenajam razakam un apmetās riņķī, meklēdams bēgšanas iespēju. Viņa uzmanību pievērsa neliela priekštelpa altāra kreisajā pusē. Zēns metās cauri velvētai ejai un skrēja uz priekšu pa gaiteni, kas veda uz klosteri ar zvanu torni. Razaku pēdu dipoņa lika jozt, ko kājas nes, taču piepeši eja beidzās pie slēgtām durvīm.

Viņš dauzīja pa durvīm, mēģinot tās atlauzt vaļā, taču koks bija pārāk biezs. Razaki jau bija pavisam tuvu. Izmisis viņš ievilka elpu un izkliedza:

Jierda! Durvis sasprāga sīkās šķēpelēs. Eragons nokļuva mazā istabiņā un turpināja skriet.

Viņš brāzās cauri daudzām telpām, pārsteidzot priesteru bariņu. Jaunekli pavadīja kliedzieni un lamas. Brīdinoši ieska­nējās klostera zvans. Eragons lavījās cauri virtuvei, paskrēja garām dažiem mūkiem, tad ieslīdēja sānu durvīs. Viņš atdūrās dārzā, kas bija apjozts ar augstu, gludu mūri. Nekur nemanīja izeju.