Eragons

-    Viņu priesteri dodas uz Ellesdzirnām. Reliģija, kurai viņi kalpo, ir nežēlīga. Viņi dzer cilvēku asinis un ziedo viņu miesu. Viņu priesteriem reizēm trūkst kādas ķermeņa daļas, jo viņi tic jo vairāk kaulu un cīpslu atdod, jo mazāk esi pieķēries mirstīgajai pasaulei. Lielāko daļu laika šie priesteri pavada strīdoties, kura no Ellesdzirnu trim virsotnēm ir augstākā un nozīmīgākā un vai ceturtā viszemākā vispār būtu jāpielūdz.

-    Briesmīgi, Eragons sacīja nodrebinādamies.

-   Jā, Broms smagnēji novilka, taču nesaki to ticīgajam. Citādi var viegli zaudēt roku "grēku nožēlošanā", kā viņi to sauc.

Pie Drasleonas milzīgajiem vārtiem viņi vadīja zirgus cauri cilvēku drūzmai. Katrā vārtu pusē bija novietoti desmit kareivji, kas neuzkrītoši pētīja pūli. Eragons un Broms iekļuva pilsētā bez starpgadījumiem.

Telpu trūkuma dēļ pilsētas mūra iekšpusē mājas bija aug­stas un šauras. Ēkas, kas atradās tuvāk mūrim, bija piebūvētas tieši pie tā. Lielākā daļa namu karājās virs līkām, šaurām ieli­ņām, aizsegdamas debesis, un nācās grūti noteikt, vai zem tām valda diena vai nakts. Gandrīz visas ēkas bija būvētas no brūna, raupja koka, kas pilsētu darīja vēl jo tumšāku. Gaiss smakoja pēc atkritumiem, ielas bija netīras.

Noplīsušu bērnu bars skrēja pa ielām, kaudamies par maizes doniņām. Sakropļoti ubagi tupēja pie vārtiem, lūgdami naudu. Viņu saucieni pēc palīdzības līdzinājās nolādēto korim. Mēs pat pret dzīvniekiem tā neizturamies, Eragons domāja, ieplezdams acis dusmās. Es te nepalikšu, jauneklis sacīja, negribēdams samierināties ar redzēto.

-    Tālāk būs labāk, Broms sacīja. Tagad mums jāatrod viesnīca un jāizdomā rīcības plāns. Drasleona var būt bīstama vieta pat vispiesardzīgākajam cilvēkam. Es negribu palikt uz ielas nevienu brīdi ilgāk.

Abi devās dziļāk iekšā Drasleonā, atstādami aiz muguras netīro ieeju. Kad viņi nokļuva bagātākajā pilsētas daļā, Eragons brīnījās: Kā šie cilvēki var bezrūpīgi dzīvot, kamēr citi cieš?

Viņi atrada istabu "Zelta lodē", kas bija samērā lēta un pieklājīga vieta. Pie vienas sienas bija pieslieta šaura gulta, tai blakus ļodzīgs galds un bļoda ar ūdeni. Eragons paskatījās uz matraci un sacīja:

-   Es gulēšu uz grīdas. Tur iekšā noteikti ir tik daudz kukaiņu, lai aprītu mani dzīvu.

-    Nu, es negribu viņiem liegt maltīti, sacīja Broms, uzmez­dams somas uz matrača. Eragons savējās novietoja uz grīdas un noņēma stopu.

-    Ko tagad? viņš jautāja.

-    Atradīsim ēdamo un alu. Pēc tam liksimies gulēt. Rīt sāksim meklēt razakus. Ejot ārā no istabas, Broms brīdināja: Lai kas notiktu, neļauj vaļu savai mēlei. Ja kaut kas atgadās, mums acumirklī jāņem kājas pār pleciem.

Viesnīcas pusdienas gandrīz nebija ēdamas, taču alus bija lielisks. Kad viņi streipuļoja uz istabu, Eragona galva patīkami dūca. Viņš atritināja segas uz grīdas un palīda zem tām, bet Broms iegāzās gultā.

īsu brīdi pirms aizmigšanas viņš sazinājās ar Safīru: Mēs te paliksim dažas dienas, taču meklēšanai nevajadzēs tikpat daudz laika kā Tērmā. Kad mēs atklāsim, kur ir razaki, varbūt tu varēsi palīdzēt viņus notvert. Es parunāšu ar tevi no rīta. Šobrīd manas domas nav skaidras.

Tu esi dzēris, viņu sasniedza nosodoša doma. Eragons kādu brīdi to apsvēra, un viņam bija jāpiekrīt, ka Safīrai ir taisnība. Viņas nosodījums bija nepārprotams, taču pūķis neko nepārme­ta, vien sacīja: Es tevi neapskaudīšu no rīta.

Nē, Eragons noņurdēja. Broms gan mani apskaudīs. Viņš izdzēra divreiz vairāk.

33. NODAĻA Ellas celš

Par ko es domāju, Eragons no rīta brīnījās. Viņa galva pul­sēja, mēle likās bieza un sausa. Kad zem grīdas paskrapstināja žurka, zēns sarāvās no skaņas.

Nu, kā tad mēs jūtamies ? Safīra zobgalīgi vaicāja.

Eragons viņu ignorēja.

Pēc brīža Broms kurnēdams izvēlās no gultas. Viņš apšļāca galvu ar aukstu ūdeni no bļodas un devās ārā no istabas. Era­gons sekoja viņam līdz gaitenim un jautāja:

-    Kurp tu ej?

-    Atgūties.

-    Es arī iešu. Pie bāra Eragons atklāja Broma atgūšanās metodi karstas tējas, ledusūdens un brendija patērēšana lie­los apmēros. Kad viņi atgriezās istabā, jauneklis jutās mazliet labāk.

Broms piesēja pie jostas zobenu un nogludināja apģērba krokas.

-     Pirmais, kas mums būtu jādara, apdomīgi jāuzdod daži jautājumi. Es gribu noskaidrot, uz kurieni sitras eļļa tika nogā­dāta Drasleonā un kurp tā tālāk tika aizvesta. Visticamāk, ka šajā lietā bija iesaistīti karavīri vai strādnieki. Mums šie vīri jāatrod un viens jāpiedabū runāt.

Viņi devās prom no "Zelta lodes" un sāka meklēt noliktavas, kur varētu būt piegādāta sitras eļļa. Drasleonas centra tuvumā ielas sāka virzīties augšup uz granīta pils pusi. Tā bija uzbū­vēta pakalnā, lai paceltos virs visām ēkām, izņemot katedrāli.

Pagalms bija izklāts ar perlamutru, bet sienu daļās redzami zelta ielaidumi. Nišās slējās melnas statujas ar vīraka nūjiņām aukstajās rokās. Karavīri stāvēja ik pēc četriem jardiem un uzmanīgi aplūkoja katru garāmgājēju.

-    Kas te dzīvo? Eragons bijīgi jautāja.