Eragons

Safīra ērti apvija savu asti ap Eragonu un jautāja: Kāpēc gaidīt ? Kad ienaidnieks sapratīs, ka esi uzbrucis, viņam būs par vēlu rīkoties. Eragons atkārtoja jautājumu skaļi.

Broms pakratīja galvu.

-    Nē, nebūs gan. Ja es pēkšņi izmantošu savu spēku pret tevi, Eragon, tu noteikti iesi bojā, taču īsajā brīdī, pirms tevi iznīcināšu, būs pietiekami daudz laika atbildes burvestībai. Tādēļ, ja neviens no sāncenšiem pilnīgi noteikti negrib iet bojā, neviena no pusēm neuzbrūk, līdz nav tikusi pāri otras aizsar­dzībai.

-    Kas notiek tad? Eragons vaicāja.

Broms paraustīja plecus un sacīja:

-    Tiklīdz tu esi iekļuvis ienaidnieka prātā, viegli paredzēt, ko tas grasās darīt, un novērst to. Tomēr arī tad ir viegli zaudēt kaujā, ja tu nezini, kā atsist burvestības.

Vecais vīrs piebāza pīpi un aizkūpināja to.

-    Un tam nepieciešama īpaši ātra domāšana. Pirms tu vari aizstāvēt pats sevi, tev jāsaprot tā spēka daba, kas ir pavērsta pret tevi. Ja tev uzbrūk ar karstumu, tev ir jāzina, vai to sūta pa gaisu, ar uguni, gaismu vai kādā citā veidā. Vienīgi tad, ja tu to zini, tu vari stāties pretī maģijai, piemēram, sasaldējot to vielu, kas izstaro nežēlīgu karstumu.

-    Izklausās ļoti sarežģīti.

-   Ārkārtīgi, piekrita Broms. Dūmu stīga cēlās no viņa pīpes. Cilvēki reti šādos dueļos izdzīvo ilgāk par dažām sekun­dēm. Milzīgais spēka un spēju apjoms, kas nepieciešams šādai kaujai, nolemj iesācējus drošai nāvei. Tiklīdz tu sasniegsi vaja­dzīgo līmeni, es tev sākšu mācīt nepieciešamās metodes. Līdz tam laikam, ja tev jācīnās ar burvi, bēdz prom, ko kājas nes.

32. NODAĻA Drasleonas muklājs

Ceļinieki pusdienoja Fasaloftā rosīgā pilsētiņā pie ezera. Tā bija jauka vietiņa pakalnā, no kura pavērās skats uz ezeru. Kamēr viņi ieturējās viesnīcas kopējā ēdamtelpā, Eragons uzmanīgi klausījās, ko runā pie blakusgaldiem, un par lielu atvieglojumu nedzirdēja neko par sevi vai Safīru.

Taka, kas tagad bija viņu ceļš, pēdējo divu dienu laikā bija kļuvusi sliktāka. Ratu riteņi un dzelzs pakavi bija nozvērējušies saplosīt zemi, un daudzas vietas bija pavisam neizbrienamas. Safirai dienā vajadzēja slēpties, jo ceļinieku kļuva aizvien vai­rāk, tādēļ visi trīs tikās tikai naktī.

Dienām ilgi viņi virzījās uz dienvidiem gar Leonas ezera plašo krastu. Eragons prātoja, vai viņi vispār kādreiz apies tam apkārt, tādēļ sajuta atvieglojumu, kad satika kādu vīru, kas sacīja, ka Drasleona ir tikai vienas dienas jājiena attālumā.

Nākamajā rītā Eragons pamodās agri. Pirksti dega aiz nepa­cietības, iedomājoties, ka drīz viņi tiksies ar razakiem. Jums abiem jābūt piesardzīgiem, Safira sacīja. Razakiem var būt spiegi, kas meklē ceļotājus, kuri atbilst jūsu aprakstam.

Mēs darīsim, ko varēsim, lai neradītu aizdomas, jauneklis mierināja pūķi.

Viņa nolaida zemāk galvu, līdz abu acis sastapās. Iespējams, taču ņem vērā, ka es nevarēšu tevi aizsargāt, kā to darīju cīņā pret urgļiem. Es būšu pārāk tālu, lai nāktu palīgā, turklāt es nespēšu izdzīvot šaurajās pilsētas ielās. Seko Broma padomam, dari, kā viņš saka, viņš ir prātīgs.

Es zinu, Eragons drūmi atteica.

Vai tu dosies kopā ar Bromu pie vārdeniem ? Tiklīdz razaki būs nogalināti, viņš gribēs tevi turp aizvest. Un, tā kā Galbatorikss būs satracināts, uzzinot par razaku nāvi, tas, iespējams, būs prātīgākais solis.

Eragons berzēja rokas. Es negribu visu laiku cīnīties pret Impēriju, kā to dara vārdeni. Dzīve ir kas vairāk par nemitīgu karu. Mums būs laiks apsvērt to visu, kad razaki būs paga­lam.

Neesi tik pārliecināts, viņa brīdināja un devās paslēpties līdz nakts tumsai.

Ceļu pildīja zemnieki, kuri veda savas preces uz Drasleonas tirgu. Eragonam un Bromam bija jālaiž zirgi soļos un brīžiem pat jāgaida, līdz rati viņiem atbrīvos ceļu.

Lai arī viņi vēl pirms pusdienlaika ieraudzīja tālumā dūmus, pilsētu skaidri saskatīt varēja tikai pēc jūdzes. Pieradušiem pie Tērmas precīzā plānojuma, Drasleona viņiem šķita ielu mudžeklis, kas izpleties pie Leonas ezera. Pussabrukušas ēkas rēgojās līkumainās ieliņās, pilsētas centru apjoza netīra, bāli dzeltena un māliem apmesta siena.

Dažas jūdzes uz austrumiem debesīs slējās kaila klints, līdzinādamās tumšam spoku kuģim ar vītnēm un kolonnām. Gandrīz vertikālās sienas izauga no zemes kā izrobots dīvaina monstra skeleta gabals.

Broms norādīja:

Tās ir Ellesdzirnas. Tās arī ir iemesls, kāpēc uzcēla Drasleonu. Ellesdzirnas apbur cilvēkus, lai arī šī ir drūma un ļauna vieta. Viņš ar roku norādīja uz ēkām pilsētas mūra iekšpusē. No sākuma mums jādodas uz pilsētas centru.

Kamēr viņi lēni kustējās pa ceļu uz priekšu, Eragons ievē­roja, ka augstākā celtne pilsētā ir katedrāle, ko varēja redzēt pāri mūriem. Tā bija ārkārtīgi līdzīga Ellesdzirnām, it īpaši tad, kad tās arkās un smailajos tornīšos iespīdēja gaisma. Kādus dievus vietējie pielūdz? viņš vaicāja.

Broms nepatikā saviebās.