Eragons

Nākamā diena abiem bija vieglāka. Eragons jutās labāk un spēja pareizi atbildēt uz vairākiem Broma jautājumiem. Pēc kāda īpaši sarežģīta uzdevuma Eragons pieminēja to, kā ar maģijas palīdzību bija ieraudzījis sievieti no sapņa. Broms paraustīja bārdu.

-    Tu saki, ka viņa bija apcietināta? -Jā.

-    Vai redzēji viņas seju? Broms uzmanīgi vaicāja.

-    Diezgan neskaidri. Apgaismojums bija slikts, tomēr redzēju, ka viņa ir skaista. Dīvaini: man nebija grūti saskatīt viņas acis. Un viņa raudzījās tieši uz mani.

Broms pakratīja galvu. Cik man zināms, tie, kuru attēlu atveido ar maģijas palīdzību, nezina, ka viņus novēro.

-    Vai nevari iedomāties, kas viņa varētu būt? Eragons vaicāja, pārsteigts par savas balss dedzīgo toni.

-     Nezinu gan, Broms atzinās. Droši vien es varētu iz­teikt dažus pieņēmumus, taču neviens no tiem nebūs pareizais. Notikušais ir ļoti dīvains. Kaut kādā veidā tev izdevās savā sapnī atsaukt kāda cilvēka tēlu kāda, ko tu nekad neesi redzē­jis, nesakot spēka vārdus. Sapņi reizēm ietiecas garu pasaulē, taču šoreiz tas ir citādi.

-     Iespējams, lai saprastu, kā tas gadījies, mums būtu jāpār­meklē visi cietumi, līdz atradīsim šo sievieti, Eragons ieteicās. Viņam pašam likās, ka tā varētu būt ļoti laba doma. Broms tikai iesmējās un jāja tālāk.

Broma stingrās rokas vadītā apmācība aizpildīja gandrīz katru dienas stundu, un dienas pamazām pārtapa nedēļās. Zobenu cīņas laikā Eragonam tagad bija jāliek lietā kreisā roka, jo labā bija lauzta. Pēc kāda laika viņš jau varēja cīnīties ar kreiso roku tikpat labi kā ar labo.

Kad viņi bija šķērsojuši Kori un nonākuši līdzenumā, Alagēzijā lēnām iestājās pavasaris, nosēdams zemi ar ziediem. Kailo koku zaros parādījās pumpuri, bet cauri pērnajai kūlai spraucās jaunās zāles asni. Putni atlidoja no ziemas mītnēm un sāka vīt ligzdas.

Ceļotāji turpināja ceļu gar Toarkas upi uz dienvidaustru­miem, garām Korei. Upe kļuva straujāka ar katru pieteku, kas ieplūda tajā no visām pusēm. Kad upe jau bija vairāk nekā jūdzi plata, Broms norādīja uz nelielām salām, kas izraibināja ūdeni.

-    Mēs esam tuvu Leonas ezeram tas ir kādu divu jūdžu attālumā.

-   Vai tu domā, ka mēs varam nokļūt tur, pirms iestāsies nakts? Eragons vaicāja.

-    Mēs varam mēģināt.

Krēslā nebija viegli turpināt ceļu, jo taka bija tik tikko redzama, tomēr ūdens šalkoņa vadīja ceļiniekus uz priekšu. Kad uzlēca mēness, spožais spīdeklis sniedza pietiekami daudz gaismas, lai redzētu apkārtni.

Leonas ezers izskatījās pēc zemē izklāta plāna sudrabaina palaga. Ūdens virsma bija mierīga un gluda kā spogulis. Ja nebūtu spožās mēness strēles, kas atspīdēja ūdenī, ezeru neva­rētu atšķirt no zemes. Safīra sēdēja akmeņainā pludmalē, vēdi­nādama spārnus, lai izžāvētu tos. Eragons pasveicināja pūķi, un viņa atbildēja: Ūdens ir brīnišķīgs dziļš, auksts un skaidrs.

Varbūt rīt es arī nopeldēšos, zēns atbildēja. Viņi ierīkoja apmetni zem kokiem un drīz devās gulēt.

No rīta Eragons traucās paskatīties, kāds ezers izskatās die­nasgaismā. Tur, kur pāri bija brāzies vējš, viss ūdens plašums ar baltajām putu cepurēm ņirbēja mazos puslociņos. Ezera plašums priecēja jaunekli. Viņš līksmi iesaucās un skrēja pie ūdens. Safira, kur tu esi? Papriecāsimies!

Tiklīdz Eragons uzrāpās viņai mugurā, Satīra izlēca no ūdens. Viņi uzlidoja augšā, riņķojot virs ezera, taču arī no turie­nes otrs ezera krasts nebija saskatāms. Vai tu gribētu nopeldē­ties? Eragons apjautājās Satīrai.

Viņa nosmīnēja. Turies! Safīra sakļāva spārnus un, saturot tos ar nagiem, iegrima viļņos. Kamēr viņi burāja, ūdens mirgoja saules gaismā, Eragons atkal līksmi iekliedzās. Safīra salocīja spārnus un ienira ezerā galva un kakls ūdenī ieslīdēja kā šķēps.

Ūdens triecās pret Eragonu kā ledaina siena, aizsitot elpu un gandrīz noraujot no Safiras muguras. Viņš cieši turējās, kamēr pūķis uzpeldēja virspusē. Ar trijiem kāju vēzieniem viņa nonāca līdz pašai augšai, un debesīs uzšāvās mirgojošas šļaka­tas. Eragons noelsās un sapurināja matus, bet Safira slīdēja pāri ezeram, izmantodama asti par stūri.

Gatavs ?

Eragons pamāja ar galvu un dziļi ievilka krūtīs elpu, sažņau­dzot rokas. Šoreiz abi maigi ieslīdēja zem ūdens. Ūdens bija skaidrs, un viņi varēja redzēt tālin tālu. Safira griezās, locījās un kūleņoja, slīdēdama cauri ūdenim kā zutis. Eragons jutās, it kā jātu ar jūras čūsku no senām leģendām.

Kad jaunekļa plaušas jau brēktin brēca pēc gaisa, Safira izlieca muguru un šāvās uz augšu. Pūķis izrāvās gaisā spārnus plati iepletis, un viņus apņēma šļakatu ūdenskritums. Diviem spēcīgiem spārnu vēzieniem viņa pacēlās augstu virs ezera.

Tas bija lieliski! Eragons iesaucās.

Jā, Safīra laimīga atbildēja. Tomēr žēl, ka tu nevari aizturēt elpu ilgāk.

Tur es neko nevaru darīt, viņš sacīja, izspiezdams ūdeni no matiem. Drēbes bija slapjas, un vējš, kas cēlās no Safiras spārniem, saldēja. Jauneklis pavilka šinu uz rokas, jo plaukstas locītava niezēja.