Eragons

Jā, bet mēs nevaram apstāties, iekams… Safiras sakāmais pārtrūka, jo taure atskanēja tieši zem viņiem. Eragons pārstei­gumā salēcās, un Broms uzsāka zibenīgu atkāpšanos. Ragainie urgļi, kliegdami rupjās balsīs, rāvās līdzi zirgos, ātri vien panākdami bēdzēju. Viņi jau bija gandrīz klāt Bromam vecais vīrs nespētu glābties. Mums kaut kas jādara! iesaucās Eragons.

Kas?

Nolaidies priekšā urgļiem!

Vai tu esi traks? Safira noprasīja.

Laidies lejā! Es zinu, ko daru, sacīja Eragons. Mums nav laika nekam citam. Viņi sagrābs Bromu!

Labi, labi. Safira aizlidoja urgļiem priekšā, tad pagriezās, gatavodamās nolaisties uz takas. Eragons sakopoja spēkus un sajuta prātā pazīstamo pretestību, kas neļāva viņam ķerties pie maģijas. Tomēr viņš vēl necentās to pārvarēt. No sasprindzinā­juma viņam raustījās muskuļi.

Kad urgļi drāzās pa taku, viņš iekliedzās: Tagad! Safira aši salocīja spārnus un nokrita tieši lejā no kokiem uz takas, ka zeme un akmeņi vien pašķīda.

Urgļi satraukti iekliedzās un pieķērās savu zirgu pavadām. Dzīvnieki stīvām kājām skrēja cits citam virsū, bet urgļi ātri vien sakārtojās ierindā, lai nostātos pretī Safīrai ar ieročiem rokās. Urgļu sejas izkropļoja naids, kad viņi lūrēja uz pūķi. Kopā viņu bija divpadsmit neglīti, dzīvnieciski radījumi. Eragons prātoja, kāpēc viņi nebēg. Viņš domāja, ka Safiras izskats vien liks tiem ņemt kājas pār pleciem. Kāpēc viņi gaida? Viņi mums uzbruks vai ne?

Viņš bija satriekts, kad lielākais urglis tiem pienāca klāt un izmeta:

Mūsu kungs vēlas ar tevi runāt, cilvēk! Monstrs runāja dziļā, kvakšķošā rīkles balsī.

Tas ir slazds, Safīra brīdināja, neļaujot Eragonam bilst kaut vārdiņu. Neklausies viņā.

Vismaz noskaidrosim, kas viņam sakāms, jauneklis ziņkāri apsvēra, tomēr bija piesardzīgs. Kas ir tavs kungs? viņš noprasīja.

Urglis atieza zobus smīnā. Viņa vārds netiek izpausts tik zemu stāvošam radījumam kā tu. Viņš valda pār debesīm un zemi. Tu neesi nekas vairāk kā klejojoša skudra viņa acīs. Tomēr kungs pieprasīja, lai tevi aizved pie viņa dzīvu. Tev jājūtas pagodinātam, ka esi šādas piezīmes vērts!

-    Es nekad un nekur neiešu ne ar jums, ne ar kādu citu no maniem ienaidniekiem! Eragons paziņoja, domādams par Jazuaku. Vai tu kalpo Ēnai vai urgļiem, vai citiem kroplīgiem nezvēriem, man nav nekādas vēlēšanās pļāpāt ar tiem.

-    Tā ir liela kļūda, urglis norūca, rādīdams savus ilkņus. Tu nevarēsi aizbēgt no viņa. Galu galā tu stāvēsi pretī mūsu kungam. Ja tu pretosies, tavas dienas līdzināsies lēnai, mokošai nāvei.

Eragons izbrīnīts domāja, kam bija izdevies apvienot urgļus zem viena karoga. Vai zemē parādījusies vēl trešā vara līdzās Impērijai un vārdeniem? Paturi savu piedāvājumu pie sevis un saki savam kungam, ka manis pēc kraukļi var ēst viņa iekšas!

Urgļi niknumā ieaurojās: viņu vadītājs gaudoja, griezdams zobus.

-    Tad mēs tevi aizvilksim pie viņa! Viņš pamāja ar roku, un urgļi metās pie Safiras. Paceldams savu labo roku, Eragons nobrēcās:

-    Jierda!

Nē! Safīra iekliedzās, taču bija jau par vēlu.

Monstri sagrīļojās, kad Eragona plauksta iemirdzējās. No viņa plaukstas izšāvās gaismas stari, trāpīdami katram radī­jumam tieši vēderā. Urgļus aizmeta pa gaisu un satrieca pret kokiem, kur tie nejūtīgi palika guļam.

Piepeši Eragonu pārņēma nogurums, un viņš novēlās no Safiras. Viņa domas klāja dūmaka. Safīra pārliecās jauneklim pāri, un viņš iedomājās, ka varbūt aizgājis par tālu. Enerģijas patēriņš, lai paceltu un aizmestu divpadsmit urgļus, bija gigan­tisks. Eragonu pārņēma bailes, tomēr viņš centās nezaudēt samaņu.

Ar acs kaktiņu jauneklis ieraudzīja, kā viens urglis uzsvempjas stāvus, rokās tam bija zobens. Eragons centās brīdināt Safīru, taču bija pārāk vājš. Nē… viņš vārgi domāja. Urglis rāpoja pie Safīras, viņš jau bija tai pie astes, tad pacēla zobenu, lai cirstu pūķim kaklā. Nē! Safira pašāvās uz monstra pusi, mežonīgi rēcot. Viņas nagi nozibēja pārdabiskā ātrumā. Asinis pašķīda uz visām pusēm, kad viņa pārplēsa urgli.

Safira sakoda zobus un atkal atgriezās pie Eragona. Viņa ar saviem asiņainajiem nagiem maigi apņēma Eragona augumu, ierūcās un pacēlās gaisā. Nakts sakusa garā, sāpju pilnā laika nogrieznī. Hipnotizējošā Safiras spārnu vēzienu skaņa ieaijāja zēnu miglainā transā: augšā lejā, augšā lejā, augšā lejā…

Kad Safira beidzot nolaidās, Eragons kā pa miglu saprata, ka Broms runā ar pūķi. Eragons nedzirdēja, ko viņi teica, taču lēmums acīmredzot tika pieņemts, jo Safira atkal pacēlās gaisā.

Trulās sāpes pārklāja miegs, kas viņu apņēma kā mīksta sega.

30. NODAĻA Pilnības vīzija

Eragons sačokurojās zem segas, negribēdams vērt vaļā acis. Viņš snauda, bet piepeši prātā ienāca nomācoša doma… Kā es šeit nokļuvu? Samulsis viņš vēl ciešāk ieritinājās segā un sajuta kaut ko cietu uz savas labās rokas. Viņš mēģināja pakustināt plaukstas locītavu. Tā smeldza no sāpēm. Urgļi! Viņš uzmetās sēdus.