Eragons

-    Nu un tad? Broms sacīja, saraucis uzacis. Jā, viņš bija vecs, bet spēcīgs un nežēlīgs. Viņš bija viens no pirmajiem karaļa sekotājiem un arī pats uzticamākais. Tā kā mēs jau bijām lējuši asinis pirms tam, olas meklējumi kļuva par privātu cīņu. Kad to atrada Gileadā, es devos turp un cīnījos ar Morzanu. Kauja bija briesmīga, tomēr beigās es viņu nogalināju. Cīņas laikā mani nošķīra no Džeoda. Man nebija laika viņu meklēt, es paņēmu olu un aiznesu pie vārdeniem, viņi man lūdza apmācīt to, kurš kļūs par Jātnieku. Es piekritu un nolēmu paslēpties

Kārvahallā kur es biju bijis jau vairākas reizes līdz vārdeni sazināsies ar mani. Līdz šim viņi mani vēl nav izsaukuši.

-   Un kā Safiras ola uzradās Korē? Vai karalim nozaga vēl vienu? vaicāja Eragons.

Broms norūca:

-   Maz ticams. Pārējās divas viņš sargā tik uzmanīgi, ka mēģi­nājums nozagt tās līdzinātos pašnāvībai. Nē, Safiru atveda no vārdeniem, un man liekas, es zinu, kādā veidā. Lai aizsargātu olu, tās sargi man mēģināja to nosūtīt ar maģijas palīdzību.

Vārdeni nav sazinājušies ar mani, lai izstāstītu, kā viņi pazaudēja olu, tādēļ man ir aizdomas, ka to kurjerus pārtvēra Impērija un razakus sūtīja viņu vietā. Es esmu pārliecināts, ka Galbatorikss gribēja mani atrast, jo esmu izjaucis daudzus no viņa plāniem.

-   Tad jau razaki nezināja par mani, pirms viņi ieradās Kār­vahallā, Eragons izbrīnīts piebilda.

-    Tieši tā, Broms atbildēja. Ja tas pakaļa Sloans turētu muti, iespējams, viņi par tevi neuzzinātu. Notikumi varēja izvērsties pilnīgi citādi. Savā ziņā man tev jāpateicas par dzī­vības glābšanu. Ja razaki nebūtu tik aizņemti ar tevi, viņi notvertu mani nesagatavojušos, un tās būtu Stāstnieka Broma dzīves beigas. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi bēga, es esmu stiprāks par viņiem abiem, jo īpaši dienas laikā. Laikam viņi plānoja mani sazāļot naktī un izprašņāt par olu.

-    Tu aizsūtīji vārdeniem ziņu par mani?

-   Jā. Esmu pārliecināts, ka viņi gribēs, lai aizvedu tevi pie viņiem, cik vien ātri iespējams.

-    Bet tu nevedīsi, vai ne?

Broms pakratīja galvu. Nē, nevedīšu.

-   Kāpēc ne? Pie vārdeniem taču būtu drošāk nekā dzīties pakaļ razakiem, jo sevišķi kopā ar Jātnieku.

Broms nosprauslojās un maigi paskatījās uz Eragonu.

-   Vārdeni ir bīstami ļaudis. Ja mēs dosimies turp, tu tiksi ierauts viņu politikā un mahinācijās. Viņu vadoņi tevi varētu sūtīt misijā, lai tu aizstāvētu viņu intereses, kaut arī tu nebūsi pietiekami spēcīgs, lai to izpildītu. Es gribu, lai tu būtu saga­tavojies, pirms tuvosies vārdeniem. Vismaz, kamēr mēs dzena­mies pēc razakiem, man nav jāuztraucas, ka tavam dzērienam kāds varētu pieliet indi. Šis ir mazākais no abiem ļaunumiem. Turklāt, viņš smaidot sacīja, vai tad tev nepatīk mācīties… Tuatha du orothrim ir vienkārši tavas apmācības līmenis. Es tev palīdzēšu atrast un, iespējams, arī nogalināt razakus, jo man viņi ir tikpat lieli ienaidnieki kā tev. Taču tad tev būs jāizdara izvēle.

-    Un kāda tā būs… Eragons piesardzīgi vaicāja.

-    Pievienoties vārdeniem vai ne, Broms sacīja. Ja tu nogalināsi razakus, vienīgais veids, kā tu varēsi glābties no Galbatoriksa dusmām, būs meklēt paslēptuvi pie vārdeniem, bēgt uz Surdu vai arī lūgt karaļa žēlastību un doties viņa die­nestā. Arī tad, ja tu nenogalināsi razakus, agrāk vai vēlāk tev nāksies izdarīt izvēli.

Eragons zināja, ka vislabāk būtu patverties pie vārdeniem, taču viņš negribēja visu dzīvi cīnīties pret Impēriju, kā to darīja viņi. Viņš apsvēra Broma sacīto no visām pusēm.

-    Taču tu vēl neesi izstāstījis, kā tu tik daudz zini par pūķiem.

-    Nē, es neizstāstīju gan, Broms izspieda šķību smaidu. Tas pagaidīs līdz nākamajai reizei.

Kāpēc es? Eragons jautāja pats sev. Kas manī bija tik īpašs, ka man jākļūst par Jātnieku? Vai tu kādreiz esi saticis manu māti? viņš prasīja.

Broms izskatījās noskumis.

-    Jā, esmu.

-    Kāda viņa bija?

Vecais vīrs nopūtās.

-    Viņa bija cieņas pilna un lepna, tāpat kā Garovs. Galu galā lepnums bija viņas kritiena cēlonis, tomēr arī viena no lielākajām dāvanām… Viņa vienmēr palīdzēja nabadzīgākiem un nelaimīgākiem cilvēkiem, lai kā viņai pašai klājās.

-    Vai tu labi viņu pazini? Eragons pārsteigts jautāja.

-    Pietiekami labi, lai ilgotos pēc viņas, kad viņa nomira.

Kamēr Kadoks lēni vilkās uz priekšu, Eragons centās atce­rēties laiku, kad viņš domāja par Bromu tikai kā par vecu vīru, kas stāsta pasakas. Pirmo reizi viņš saprata, cik bijis nevērīgs.

Viņš izklāstīja Safīrai, ko uzzinājis. Viņa šķita ieinteresēta par Broma stāstu, taču šausmās noskurinājās par to, ka varē­tu atkal nonākt Galbatoriksa īpašumā. Beigās viņa sacīja: Vai priecājies, ka nepaliki Kārvahallā? Padomā par visām aizrau­jošajām lietām, kuras tu būtu palaidis garām! Eragons tikai novaidējās, tēlodams izmisumu.

Kad viņi apstājās, lai pagatavotu vakariņas, Eragons devās pēc ūdens. Viņš berzēja rokas, lai sasildītos, mezdams lielus lokus kāda avota vai strauta meklējumos. Zeme starp kokiem bija gluma un mitra.