Eragons

29. NODAĻA Liktenīgā kļūda

No rīta Eragons un Broms izvilka seglu somas no staļļa un gatavojās prombraukšanai. Džeods atvadījas no Broma, tikmēr Helēna gaidīja durvju ailē. Abi vīri skumjām sejām paspieda roku. Man tevis pietrūks, veco zēn, Džeods sacīja.

Man tevis arī, Broms sirsnīgi piebilda. Viņš paklanīja balto galvu un tad pagriezās pret Helēnu. Pateicos par jūsu viesmīlību, tā bija patiešām sirsnīga. Viņas seja kļuva sar­kana. Eragons domāja, ka viņa iesitis vecajam vīram. Tomēr Broms netraucēts turpināja: Jums ir labs vīrs: rūpējieties par viņu. Nav daudz tik drosmīgu un uzņēmīgu vīru kā viņš. Tomēr arī viņš nevar pārlaist grūtus laikus bez mīļoto cilvēku palīdzības. Viņš atkal paklanījās un maigi piebilda: Tikai ieteikums, kundze.

Eragons pamanīja sašutumu un sāpes, kas pārskrēja Helēnas sejai. Sievietes acis gailēja, kad viņa skaļi aizcirta durvis. Džeods nopūtās un izlaida pirkstus cauri matiem. Eragons pateicās viņam par palīdzību un uzlēca Kadokam mugurā. Noskanot pēdējiem atvadu vārdiem, Broms un Eragons devās ceļā.

Pie Tērmas dienvidu vārtiem sargi ļāva viņiem iziet cauri, nemaz neuzmetot skatienu. Kad viņi jāja cauri milzīgajiem ārē­jiem mūriem, Eragons pamanīja ēnā kustību. Solembums tupēja zemē, tikai astes galiņš raustījās. Kaķacis sekoja ceļiniekiem ar neizdibināmu skatienu. Kad pilsēta jau palika tālu aiz muguras, Eragons uzdeva jautājumu:

-    Kas ir kaķaci?

Broms pārsteigts palūkojās uz viņu. No kurienes tāda piepeša ziņkāre?

-    Es dzirdēju Tērmā runājam par viņiem. Viņi taču nav īsti, vai ne tā? Eragons sacīja, izlikdamies, ka neko nezina.

-    Es gan tā neteiktu. Jātnieku slavas laikos viņi bija tik­pat slaveni kā pūķi. Karaļi un elfi turēja viņus savā tuvumā, tomēr kaķači drīkstēja darīt, ko vien vēlas. Nekas daudz par viņiem nav zināms. Domāju, ka mūsdienās viņi ir ļoti reti sastopami.

-   Vai viņi prata izmantot maģiju? Eragons vaicāja.

-    Droši nezinu, bet viņi pilnīgi noteikti spēja darīt dīvainas lietas. Viņi it kā vienmēr zināja, kas notiek, un kaut kādā veidā pamanījās tajā visā iesaistīties. Broms pacēla kapuci, lai sar­gātos no aukstā vēja.

-    Kas ir Ellesdzirnas? Eragons vaicāja, brītiņu apsvērdams iepriekš dzirdēto.

-    Tu redzēsi, kad mēs nonāksim pie Drasleonas.

Kad Tērma izzuda skatienam, Eragons domās pasauca:

-    Safira! Viņa domu spēks bija tik varens, ka Kadoks neapmie­rināts noskurināja ausis.

Safira atbildēja un steidzās pie viņiem, cik jaudas. Eragons un Broms raudzījās, kā tumšais plankums parādījās aiz mā­koņa, tad viņi sadzirdēja Safiras spārnu vēzienu apdullinošo dunoņu. Saule spīdēja cauri plānajai spārnu ādai, un tie izska­tījās caurspīdīgi izcēlās tikai vēnas. Viņa strauji nolaidās.

Eragons pameta Kadoka pavadu Bromam. Es atgriezīšos ap pusdienlaiku.

Broms pamāja ar galvu, taču izskatījās noraizējies. Izprie­cājies, viņš sacīja, tad paraudzījās uz Safiru un pasmaidīja.

-    Priecājos tevi atkal redzēt.

Es arī.

Eragons uzlēca Safīrai plecos un cieši turējās, kad viņa cēlās augšup. Pūķis grieza gaisu un vadīja vēju ar asti. Turies stingri, viņa brīdināja Eragonu, notaurējās un izmeta lielu cilpu. Puisis aiz sajūsmas kliedza, mētādams rokas pa gaisu un turēdamies tikai ar kājām.

Es nezināju, ka varu sēdēt tev uz muguras, nepiesiets pie segliem, kamēr tu met loku, viņš sacīja, laimīgi smaidot.

Es ari ne, piebilda Safīra, arī smiedamās, ja šīs skaņas vispār varēja nosaukt par smiekliem.

Eragons viņu cieši apskāva, un abi turpināja lidot kā īsti debesu pavēlnieki.

Ap pusdienlaiku viņa kājas jau bija noberztas, lidojot bez segliem, bet rokas un seja nejūtīgas no aukstā gaisa. Safiras zvīņas bija siltas, taču viņa nevarēja jaunekli pasargāt no auk­stuma. Kad viņi nolaidās, lai pusdienotu, Eragons iebāza rokas azotē un tad turpat netālu sameklēja saules apspīdētu vietiņu, kur apsēsties. Kamēr viņi ar Bromu ēda, Eragons pavaicāja, vai Safīra iebilstu, ja viņš jātu ar Kadoku. Eragons nolēma iztaujāt Bromu par viņa pagātni.

Nē, bet vēlāk pastāsti, ko viņš sācis. Eragons bija pārsteigts, ka Safīra zina par viņa plāniem. Viņš nespēja tos noslēpt no pūķa, jo abi bija tik cieši saistīti. Viņi pabeidza maltīti, un Safīra aizlidoja, bet Eragons piebiedrojās Bromam. Pēc kāda brīža Eragons savilka ciešāk Kadoka pavadu un sacīja: Man ar tevi jārunā. Es gribēju to darīt uzreiz pēc ierašanās Tērmā, bet nolēmu nogaidīt līdz šim brīdim.

-    Par ko tu gribi runāt? vaicāja Broms.

Eragons brīdi vilcinājās. Es nesaprotu daudzas lietas. Piemēram, kas ir tavi "draugi" un kāpēc tu slēpies Kārvahallā? Es tev uzticu savu dzīvību un tieši tādēļ mēs vēl aizvien ceļo­jam kopā -, taču man ir mazliet vairāk jāzina par to, kas tu esi un ko tu dari. Ko tu paņēmi Gileadā un kas ir tuatha du orothrim, par ko jūs runājāt? Domāju, ka pēc visa notikušā man ir tiesības dzirdēt paskaidrojumus.

-    Tu mūs noklausījies?

-    Tikai vienreiz, Eragons taisnojās.

-    Redzu, ka labas manieres tev vēl jāapgūst, Broms nīgri norūca, paraustīdams bārdu. Kas tev liek domāt, ka tas attie­cas uz tevi?