Eragons

Vai tad es izskatos pēc kāda cita ?

Eragons norija siekalas un koncentrējās uz tīstokli. Ja acis mani nemaldina, izskaties gan.

Zēns pasmaidīja, atklājot asus zobus. Mans izskats nemaina to, kas es esmu. Tu taču nedomā, ka esmu nosaukts par kakaci tāpat vien ?

Ko tu te dari ? Eragons gribēja zināt.

Kaķacis pielieca galvu un apsvēra, vai vērts atbildēt uz šādu jautājumu. Tas ir atkarīgs no tā, ko tu te dari. Ja tu lasi šos ruļļus prieka pēc, tad manam apciemojumam nav jēgas. Bet, ja tas, ko dari, ir pretlikumīgi un tu negribi, lai jūs atklāj, tad es varētu pateikt, ka sargs, kuru piekukuļojāt, tikko par jums pastāstīja savam maiņas biedram, un šis otrais Impērijas die­nestnieks aizsūtīja karavīrus, lai jūs sameklētu.

Paldies, ka brīdināji, Eragons sacīja.

Tātad manas ziņas bija noderīgas ? Es ieteiktu ātri vien tās izmantot.

Zēns piecēlās un sapurināja matus. Eragons ātri pajautāja: Ko tu pagājušo reizi gribēji sacīt, pieminot koku un velvi?

Tieši to, ko es teicu.

Eragons mēģināja uzdot vēl kādu jautājumu, taču kaķacis izgaisa cauri logam. Jauneklis strupi paziņoja:

-    Mūs meklē karavīri.

-    Kā tu zini? Broms asi noprasīja.

-    Es noklausījos, ko sargs stāstīja. Viņa pārinieks tikko izsūtīja kareivjus mūs meklēt. Mums jātiek no šejienes laukā. Varbūt viņi jau ir atklājuši, ka Džeoda darbistaba ir tukša.

-    Vai tu esi drošs? Džeods pārjautāja.

-    Jā, Eragons nepacietīgi atcirta, viņi ir mums uz pēdām.

Broms paķēra vēl vienu rulli no stalažām. Vienalga. Mums

ir jāpabeidz. Nākamās minūtes visi trīs dedzīgi strādāja, pār­lūkodami ierakstus, cik vien ātri varēja. Kad viņi beidza lasīt pēdējo rulli, Broms to uzmeta atpakaļ stalažās, bet Džeods ieņurcīja savu pergamentu somā un turpat iemeta arī tinti un spalvu. Eragons paķēra lāpu.

Viņš traucās ārā no istabas un aizcirta durvis, taču, tiklīdz tās aizvērās, viņi izdzirdēja karavīru smago zābaku dimdoņu.

Abi pagriezās, lai dotos prom, taču Broms nikni nošņācās: Nolādēts! Tās nav aizslēgtas. Viņš uzlika roku uz durvīm, un tajā pašā laikā parādījās trīs karavīri.

-    Ei! Ejiet nost no tām durvīm! viens no karavīriem noklie­dzās. Broms atkāpās, izskatīdamies izbrīnīts. Visi trīs vīri tuvo­jās viņiem. Garākais noprasīja: Kāpēc jūs mēģināt ieiet ierak­stu istabā? Eragons ciešāk sagrāba savu stopu.

-   Man liekas, mēs esam apmaldījušies, Džeoda balss ska­nēja kā uzvilkta stīga. Viņam pa kaklu noripoja sviedru lāse.

Karavīri aizdomīgi paskatījās uz viņiem, un viens no vīriem pavēlēja: Pārbaudiet istabu!

Eragons aizturēja elpu, kad karavīrs piegāja pie durvīm un mēģināja tās atvērt, tad uzsita pa tām ar visu savu spēku. Tās ir aizslēgtas, komandier.

Karavīru vadonis pakasīja zodu. Labs ir. Nezinu, kas jums bija padomā, tomēr durvis ir ciet, man nav iemesla jūs aizturēt. Sekojiet. Karavīri apstāja viņus no visām pusēm un pavadīja līdz galvenajam sargtornim.

Nespēju noticēt, domāja Eragons. Viņi mums palīdz tikt laukā!

Pie galvenajiem vārtiem karavīrs apstājās un sacīja: Tagad ejiet tiem cauri un nedomājiet kaut ko iesākt. Mēs novērosim jūs. Ja vēl visu neesat izdarījuši, gaidiet līdz rītam.

-    Protams, Džeods apsolīja.

Eragons juta, kā sargu skatieni urbjas viņiem mugurā, kamēr viņi steigšus devās ārā no cietokšņa. Tiklīdz vārti aizvē­rās, jaunekļa sejā atplauka uzvarošs smaids un viņš palēcās no prieka. Broms piesardzīgi paskatījās uz viņu un norūca: Ej līdz mājām pavisam mierīgi. Tur tu varēsi gavilēt.

Norātais Eragons pārstāja lēkāt, taču iekšā viņam viss mutu­ļoja no jūtu pārpilnības. Tiklīdz viņi iegāja mājā un pēc tam kabinetā, Eragons sajūsmināts iekliedzās: Mums tas izdevās!

-   Jā, bet tagad mums ir jānoskaidro, vai bija vērts tik ļoti ris­kēt, Broms sacīja. Džeods paņēma Alagēzijas karti no plaukta un izklāja uz galda.

Kartes kreisajā pusē okeāns pletās līdz nepazīstamajiem rietumiem. Gar piekrasti stiepās Kore milzīga kalnu grēda. Kartes centru aizpildīja Hadaraka tuksnesis, kura austrumu daļa nebija iezīmēta. Kaut kur šajā tukšumā slēpās vārdeni. Uz dienvidiem atradās Surda maza valstiņa, kas atdalījās no Impērijas pēc Jātnieku krišanas. Eragons dzirdēja baumas, ka Surda slepeni atbalstot vārdenus.

Līdzās Surdas austrumu robežai gulēja kalnu grēda, ko dēvēja par Beoru kalniem. Eragons bija dzirdējis par tiem nostāstos tie it kā bija desmit reižu augstāki par Kori, taču viņš domāja, ka tas ir pārspīlējums. Austrumos no Beoru kalnu grēdas karte bija tukša.

Pie Surdas krastiem atradās piecas salas: Nia, Parlima, Udena, Iliuma un Beirzeme. Nia sala bija tikvien kā mazs, akmeņains pauguriņš, bet Beirzemē, kas bija lielākā no salām, atradās pat maza pilsētiņa. Tālāk uz augšu, netālu no Tērmas, bija robaina saliņa, ko sauca par Haizivs zobu, un vēl tālāk zie­meļos sala, kas izskatījās pēc sažņaugtas dūres. Eragons zinā­ja tās vārdu, pat nepaskatoties Vroengarda senā Jātnieku mītne, kas reiz bijusi slavas apvīta, bet tagad tukša, pamesta un dīvainu radījumu izlaupīta. Salas vidū atradās pamestā burvju pilsēta Doru Areaba.