Eragons

-    Abi, pasmaidījis atbildēja Eragons, domādams par savu vārdabrāli pirmo Jātnieku.

-    Tagad es vēl vairāk gribētu zināt, kā iegrozīsies tava dzīve. Vakar ar tevi kopā bija kāds noskrandis vīrs?

Eragons nolēma, ka vēl viens vārds neko nemainīs. Viņu sauc Broms.

Pēkšņi Andžela nosprauslojās un saliecās no smiekliem. Viņa slaucīja acis un iemalkoja vīnu, un atkal sāka smieties kā kutināta. Beidzot nedaudz atguvusi elpu, viņa dabūja pār lūpām: O… tas ir viņš! Man nebija ne jausmas!

-    Kas tad ir? Eragons noprasīja.

-    Nē, nē, nedusmojies, Andžela sacīja, mēģinādama noslēpt smaidu. Vienkārši nu, viņš ir pazīstams manas profesijas aprindās. Man bail, ka nabaga vīra lāsts vai veiksme vēl ne vienu reizi vien izspēlēs kādu joku gan ar viņu pašu, gan ar mums.

-   Nezobojies par viņu! Viņš ir labākais cilvēks, kādu vien var atrast! Eragons atcirta.

-    Mieru, mieru, pārsteigtā Andžela izsprausloja caur smiekliem, es to zinu. Ja mums izdosies satikties īstā laikā, es tev noteikti pastāstīšu visu stāstu. Bet pagaidām tev vaja­dzētu… viņa aprāvās, jo starp viņiem ieslīdēja Solembums. Kaķacis nemirkšķinādams skatījās Eragonā.

Jā? Eragons aizkaitinātā tonī pajautāja.

Klausies uzmanīgi, es tev pateikšu divas svarīgas lietas. Kad pienāks laiks un tev vajadzēs ieroci, paskaties zem Menojas koka saknēm. Tad, kad viss šķitīs zudis un tev nebūs spēka, dodies pie Kutianas akmeņa un izrunā savu vārdu, lai atvērtu Dvēseļu velvi.

Pirms Eragons paguva pajautāt, ko Solembums ar to visu domājis, kaķacis devās prom graciozi kustinādams asti. Andžela izslēja galvu viņas pieri apēnoja biezu matu sproga.

-    Es nezinu, ko viņš sacīja, un arī negribu to zināt. Viņš runāja tikai un vienīgi ar tevi. Nesaki neko arī citiem.

-   Man vajadzētu doties prom, Eragons satrūcies ieru­nājās.

-   Ja tu tā gribi, Andžela atkal pasmaidīja, taču esi laipni lūgts palikt šeit, cik ilgi vien vēlies, jo īpaši ja nopirksi kādas preces. Taču dodies prom, ja gribi, esmu droša, ka mēs ar Solembumu devām tev daudz vielas pārdomām.

-   Jā, Eragons metās pie durvīm, paldies par manas nākotnes zīlēšanu. Es ceru.

-    Ņem par labu, Andžela atbildēja, aizvien smaidīdama.

Eragons izgāja no veikala un stāvēja uz ielas, samiedzis acis,

līdz tās pierada pie spožās gaismas. Viņam vajadzēja kādu lai­ciņu, lai mierīgi apsvērtu visu, ko uzzinājis. Zēns sāka iet, nevi­ļus pielikdams soli; pēc īsa brīža viņš jau skrēja ārā no Tērmas uz Safiras slēptuvi, gandrīz lidodams.

Viņš pasauca pūķi no klints pakājes. Pēc minūtes Safīra jau laidās lejā un aiznesa zēnu uz klints virsotni. Kad abi bija nolaidušies uz klints, Eragons izstāstīja viņai dienā notikušo. Tātad, viņš secināja, Bromam bija taisnība: es vienmēr nonāku kaut kādās nepatikšanās.

Tev jāatceras, ko kaķacis sacīja. Tas ir svarīgi.

Kā tu zini? viņš ziņkāri jautāja.

Neesmu droša, tomēr vārdi, kurus viņš pateica, šķiet spē­cīgi. Kutianas akmens, viņa lēnām izrunāja šo vārdu. Nē, mēs nedrīkstam aizmirst, ko viņš teica.

Kā tu domā vai man pateikt Bromam ?

Tev pašam jāizvēlas, tomēr padomā: viņam nav tiesību zināt tavu nākotni. Ja pastāstīsi viņam par Solembumu, viņa vārdi varēs radīt jautājumus, uz kuriem tu varbūt negribēsi atbildēt. Un, ja tu nolemsi apjautāties, ko nozīmē šie vārdi, viņš gribēs zināt, kur tu tos esi ņēmis. Vai tu domā, ka tev izdosies pārlie­cinoši viņam samelot?

Nē, atzinās Eragons. Labāk neteikšu neko. Tomēr kaut ko loti svarīgu taču nevarēs slēpt no Broma. Viņi vēl parunāja, līdz vairs nebija, ko sacīt. Tad apsēdās un skatījās uz kokiem, līdz satumsa.

Eragons skriešus devās atpakaļ uz Tērmu un drīz jau klau­vēja pie Džeoda mājas durvīm.

-   Vai Nīls jau atpakaļ? viņš vaicāja virssulainim.

-    Jā, kungs, man šķiet, viņš šobrīd ir kabinetā.

-    Paldies, Eragons pateicās un taisnā ceļā devās uz kabi­netu. Broms sēdēja pie kamīna un smēķēja. Kā veicās? Era­gons gribēja zināt.

-   Sliktāk vairs nevar būt! Broms noburkšķēja ar pīpi zobos.

-    Tātad tu runāji ar Brandu?

-   Un no tā nebija nekāda labuma. Šis tirdzniecības pārraugs ir briesmīgākais burta kalps, ko esmu redzējis. Viņš ievēro katru likumu un izdomā uz vietas pats savu, ja attiecīgā panta trūkst. Viņš tikai grib apgrūtināt citiem dzīvi, turklāt tic, ka dara labu.

-    Tātad viņš mums neļaus ieskatīties ierakstos? Eragons apvaicājās.

-    Nē, Broms dusmīgi noskaldīja. Nekas no manis teiktā neizsita viņu no sliedēm. Viņš pat neņem kukuļus! Un es viņam solīju daudz! Es nemūžam nedomāju, ka reiz tikšos ar kādu diž­ciltīgo, ar kuru neko nevarēs sarunāt. Tagad, kad beidzot vienu esmu saticis, jāsaka: labāk, ja viņi ir alkatīgi maitas. Viņš nikni pūta dūmus un kārtīgi nolamājās.

Kad viņš mazliet nomierinājās, Eragons piesardzīgi apvai­cājās: Ko tagad iesāksim?

-    Nākamajā nedēļā es tevi iemācīšu lasīt.

-    Un ko pēc tam?

Broma sejā parādījās smaids. Pēc tam mēs Brandam sagā­dāsim nejauku pārsteigumu. Eragons mēģināja izvilkt kaut ko vairāk, taču Broms spītīgi klusēja.