Eragons

Viņa izslēja galvu. Protams, taču tas nenozīmē, ka viņš arī kaut ko atbild. Viņa nolika augus uz letes, aizgāja otrpus tās un nostājās zēnam pretī. Tu viņam patīc, un tas ir gaužām neparasti. Parasti Solembums nemaz nerādās pircējiem acīs. Turklāt viņš saka, ka tev ir zināmas dotības: ja ar tevi pastrā­dātu dažus gadiņus, varētu sanākt lietaskoks.

-    Paldies.

-    Komplimentu jau teica viņš, nevis es. Tu esi tikai trešais cilvēks, kas šeit ienācis un spējis ar viņu runāt. Pirmā pirms daudziem gadiem bija kāda sieviete, otrais bija akls ubags, un tagad tu. Bet es šeit neturu veikalu, lai pļāpātu. Vai tu kaut ko vēlējies? Varbūt ienāci vienkārši paskatīties?

-   Vienkārši paskatīties, Eragons sacīja, aizvien vēl prāto­dams par kaķaci. Turklāt man nevajag nekādas zāles.

-    Tas nav vienīgais, ar ko es nodarbojos, Andžela piebilda ar smīnu uz lūpām. Bagāti un dumji kungi man maksā par mīlas dziru un tamlīdzīgiem niekiem. Es jau nesaku, ka tās dar­bojas, taču nez kāpēc viņi vienmēr atgriežas pie manis. Un es nedomāju, ka tev vajadzīgas šīs viltības. Vai vēlies, lai izstāstu tev nākotni? To es arī daru visiem bagātajiem muļķiem un viņu dumjajām sievelēm.

Eragons smējās.

-   Nē, man ir aizdomas, ka mana nākotne ir diezgan grūti nolasāma. Turklāt man nav naudas.

Andžela ziņkāri paskatījās uz Solembumu. Es domāju… Viņa pamāja uz kristāla bumbu, kas gulēja uz letes. Šī ir tikai izrādīšanai tā nekam neder. Bet man ir… Pagaidi šeit. Es tūlīt atgriezīšos. Viņa aizsteidzās uz istabu otrā veikala galā.

Tad zintniece elsdama atgriezās un rokās turēja ādas somu, ko nolika uz letes.

-    Labu laiku neesmu šos lietojusi, gandrīz jau biju aizmir­susi, kur biju nobāzusi. Tā, tagad apsēdies man pretī, un es tev parādīšu, kāpēc sacēlu visu šo jezgu. Eragons atrada soliņu un apsēdās. Solembuma acis zalgoja no nišas virs atvilktnēm.

Andžela izklāja uz letes biezu auduma gabalu, tad uzmeta tam sauju gludu kauliņu katrs bija tikai nedaudz garāks par pirkstu. Gar malām vīdēja dažādi simboli un rūnu raksti. Andžela tiem maigi pieskārās un sacīja:

-    Tie ir pūķu pirkstu kauliņi. Nejautā, kur es tos iegu­vu, šo noslēpumu es neatklāšu. Taču atšķirībā no tējas lapu biezumiem, kristāla bumbām, zīlēšanas kārtīm šiem piemīt īsts spēks. Tie nemelo, tomēr saprast, ko tie vēstī, ir… sarežģīti. Ja vēlies, es varētu izlikt tev tos un nolasīt vēstījumu. Taču paturi prātā zināt savu likteni ir visai bīstami. Tev jābūt pārliecinā­tam par savu lēmumu.

Eragons bailīgi uzlūkoja kauliņus. Te guļ daļa no tā, kas reiz piederējis pie Safiras cilts. Uzzināt likteni… Kā es varu izlemt, ja nezinu, kas mani gaida un vai man patiks dzirdētais ?

Neziņa patiešām ir svētlaime. Kāpēc tu man to piedāvā? viņš jautāja.

-    Solembuma dēļ. Varbūt viņš bija diezgan nepieklājīgs, tomēr fakts, ka viņš vispār runāja ar tevi, ir tiešām īpašs. Galu galā viņš ir kaķacis. Es piedāvāju to pašu arī pārējiem diviem cilvēkiem, bet tikai sieviete piekrita. Viņu sauca Selēna. Ak, viņa to nožēloja. Viņas nākotne bija drūma un sāpju pilna. Šaubos, vai viņa tai noticēja, vismaz uzreiz ne.

Eragonam acīs saskrēja asaras no jūtu pārpilnības. Selēna, viņš nočukstēja pie sevis. Viņa mātes vārds. Vai tā varēja būt viņa? Vai viņas nākotne iezīmējās tik šaušalīga, ka mammai bija mani jāpamet ? Vai tu kaut ko atceries no viņas nākot­nes? viņš vaicāja, juzdamies pavisam nelāgi.

Andžela pakratīja galvu un nopūtās.

-    Tas notika pirms tik daudziem gadiem, ka sīkumi ir saku­suši ar pārējo manu atmiņu daļu. Turklāt mana atmiņa vairs nav tik laba, kā reiz bija. Un es arī neteikšu, ko atceros. Tas bija tikai un vienīgi viņas ausīm domāts. Taču sacītais bija skumjš es nekad neaizmirsīšu viņas sejas izteiksmi.

Eragons aizvēra acis un centās nomākt pēkšņi uzbangojušo saviļņojumu.

-    Kāpēc tu sūdzies par savu atmiņu? viņš noprasīja, lai novērstu skumjās domas. Tu taču neesi veca.

Andželas vaigos parādījās smaida bedrītes. Jūtos glaimota, tomēr neļauj sevi maldināt, es esmu daudz vecāka, nekā izskatos. Jauneklīgums man laikam no zālītēm, kuras ēdu bada laikos.

Eragons smaidot ievilka dziļi krūtīs elpu. Ja tā bija mana māte un viņa izturēja nākotnes paredzējumu, tad es arī to varu. Izliec kaulus arī man, viņš nopietni sacīja.

Andželas seja kļuva barga, kad viņa katrā saujā paņēma kaulus. Viņa aizvēra acis, bet lūpas kustējās neskanīgā čukstā. Tad viņa sparīgi noskandēja:

-   Manin! Wyrda! Hugin! un uzmeta kaulus uz auduma gabala. Tie sakrita vienā kaudzē, maigi vizot nespodrajā gaismā.

Vārdi atbalsojās Eragona ausīs: viņš tos bija mācījies senajā valodā un iedomājās, ka Andželai vajadzētu būt raganai, ja jau viņa tos lietoja buršanās nolūkos. Viņa nemeloja tā bija īsta zīlēšana. Kamēr viņa pētīja kaulus, lēnām ritēja minūtes.