Eragons

Kad viņš nonāca ielā, kur dzīvoja tirgotājs, Eragons apstā­jās pie zāļu zintnieces veikaliņa blakus durvīs. Veikalam tā bija neparasta vieta. Citi veikali atradās pie pilsētas mūriem, nevis bija iestūķēti starp dārgām mājām. Eragons mēģināja ieskatīties pa logu, taču to no iekšpuses nosedza biezs ložņaugu klājiens. Ziņkāres dzīts, viņš devās iekšā.

Sākumā puisis neko neredzēja, jo veikalā bija tumšs, taču pēc brīža acis pierada pie zaļganās gaismas, kas spraucās no logiem. Netālu no loga būrī sēdēja krāsains putns ar košu asti un asu knābi un pētījoši skatījās uz ienācēju. Sienas sedza augi, vītnes ķērās pie griestiem un nosedza tos redzams bija tikai sens gaismeklis; uz grīdas atradās liels katls ar ūdeni, kurā peldēja dzeltens zieds. Uz letes bija izkārtoti dažāda lieluma miezeri, piestas, metāla bļodas un caurspīdīga kristāla bumba Eragona galvas lielumā.

Viņš devās pie letes, uzmanīgi lodādams starp sarežģītām ierīcēm, akmeņu kastēm, rakstu tīstokļu kaudzēm un citiem priekšmetiem, kuriem nemaz nezināja nosaukumu. Sienu aiz letes sedza dažāda lieluma atvilktnes. Dažas no tām nebija lielākas par puiša mazo pirkstiņu, bet citās varēja ielikt veselu mucu. Augstu virs plauktiem vīdēja pēdu plata sprauga.

Piepeši tumšākajā kaktā nozibsnīja sarkanu acu pāris, un uz letes nolēca mežonīgs runcis. Tam bija kalsns ķermenis ar spēcīgiem pleciem un ļoti lielām ķepām. Viņa stūraino purnu ieskāva pinkainas krēpes, bet ausu galiņos vīdēja melni pušķīši. Balti ilkņi liecās pāri zodam. Tādu kaķi Eragons nekad iepriekš nebija redzējis. Dzīvnieks nomērīja puisi ar vērīgu skatienu un neapmierināts kulstīja asti.

Eragonam ienāca prātā iedvest kaķim, ka viņam nav nekādu ļaunu nodomu. Jauneklis mierināja dzīvnieku ar savām domām, mēģinādams likt tam saprast, ka ir draugs.

Tev tas nav jādara.

Eragons satraukts palūkojās apkārt. Kaķis nepievērsa viņam nekādu uzmanību un laizīja ķepu. Safira? Kur tu esi? viņš vaicāja, tomēr atbildes nebija. Samulsis viņš atspiedās pret leti un pastiepās pēc kaut kāda priekšmeta, kas izskatījās pēc koka nūjas.

Tas nav prātīgi darīts.

Beidz spēlēties ar mani, Safira, viņš atcirta un paņēma nūju.

Elektrības lādiņš izskrēja cauri visam ķermenim, un viņš locīdamies nokrita uz grīdas. Sāpes bija tik briesmīgas, ka viņam aizsita elpu. Kaķis nolēca no letes un skatījās uz viņu.

Tu neesi diez ko gudrs, lai būtu Pūka Jātnieks. Es tevi brī­dināju.

Tad tu to teici?! Eragons iesaucās. Kaķis nožāvājās, izstai­pījās un laiski devās prom pa grīdu, mezdams līkločus starp dažādiem izmētātiem priekšmetiem.

Kurš gan cits?

Bet tu esi vienkārši kaķis! jauneklis iebilda.

Kaķis ieņaudējās un metās pie viņa atpakaļ. Dzīvnieks uz­lēca Eragonam uz krūtīm un notupās, lūkodamies viņā ar spo­žām acīm. Jauneklis mēģināja apsēsties, taču tas ierūcās un izšāva nagus. Vai es esmu līdzīgs citiem kaķiem? Nē…

Kādēļ tad tu domā, ka es esmu parasts kaķis? Eragons kaut ko mēģināja sacīt, taču radījums iedzina savus nagus dziļāk viņa krūtīs. Acīmredzot tev ir nepilnīga izglītība. Es, tavai zināšanai, esmu kaķacis. Mūsu nav daudz, taču pat tādam lauku zeņķim kā tu vajadzētu par mums zināt.

Es nezināju, ka jūs patiesi pastāvat, Eragons pārsteigts sacīja. Kaķacis! Viņam nudien veicas. Tos reizēm pieminēja pasakās paši palikdami ēnā, tie šad tad deva kādu padomu. Ja leģendas par viņiem bija patiesas, kaķačiem piemita maģiskas spējas, tie dzīvoja ilgāk par cilvēkiem un parasti zināja daudz vai­rāk nekā sacīja. Kaķacis laiski samiedza jau tā šauros redzokļus. Zināšanas ir neatkarīgas no esamības. Es iepriekš nezināju, ka tu esi, pirms tu šeit neuzradies un neiztraucēji manu diendusu. Taču tas nenozīmē, ka tevis nebija, pirms tu mani pamodināji.

Eragons apjuka no viņa domu gājiena. Piedod, ka iztraucēju.

Labi jau, labi, es tāpat grasījos celties, tas attrauca. Kaķacis uzrāpās atpakaļ uz letes un sāka laizīt ķepu. Ja es būtu tavā vietā, pārāk ilgi to nūju rokās neturētu. Pēc dažām sekundēm tā atkal raidīs lādiņu.

Eragons aši nolika nūju vietā. Kas tas ir?

Parasts un visai garlaicīgs artefakts gluži pretēji man.

Kam tas ir domāts?

Vai tad tu to nenoskaidroji? Kaķacis beidza tīrīt ķepu, atkal izstaipījās un aizlēca uz savu guļvietu. Nosēdās, paspiedis ķepas zem krūtīm, un murrādams aizvēra acis.

Pagaidi, Eragons iebrēcās. Kā tevi sauc?

Viena no kaķača slīpajām acīm pavērās. Man ir daudz vārdu. Ja tu meklē manu isto, tad raugies pēc tā kaut kur citur. Acs atkal aizvērās. Eragons padevās un pagriezās, lai dotos prom. Tomēr tu vari mani dēvēt par Solembumu.

Paldies, Eragons nopietni pateicās. Solembuma murrāšana kļuva vēl skaļāka.

Veikala durvis atsprāga vaļā, pa tām iespīdēja saule. Andžela ienāca ar augiem pilnu auduma maisu. Viņas acis nozibsnīja Solembuma virzienā, un viņa šķita pārsteigta. Viņš saka, ka jūs abi sarunājāties.

-    Tu arī proti runāt ar kaķaci? Eragons uzdeva pretjau­tājumu.