Eragons

-    Dīvaini, Eragon, ka tu paņēmi rokās šo grāmatu Likteņa varenība, sacīja Broms. Šī grāmata, iespējams, ir pats vēr­tīgākais priekšmets šajā mājā. Tajā ir apkopota visa Alagēzijas vēsture sākot ar laikiem, pirms vēl elfi bija ieradušies šeit, un beidzot ar laiku pirms dažiem gadu desmitiem. Grāmata ir ļoti reti sastopama un pati labākā savā nozarē. Kad tā tika uzrak­stīta, Impērija to nosauca par zaimojošu un Heslantu Mūku, tās autoru, sadedzināja. Es neticēju, ka vēl kāds eksemplārs ir saglabājies. Vārdi, par kuriem jautāji, ir senā valodā rakstīti.

-    Par ko tie stāsta? Eragons vēlējās zināt.

Broms kādu brīdi lasīja rakstu zīmes.

-Tā ir daļa no elfu poēmas un stāsta par laikiem, kad elfi cīnījās ar pūķiem. Šis fragments apraksta vienu no viņu kara­ļiem, Kerantoru, un stāsta, kā tas jāja cīņā. Elfi tur godā šo poēmu un bieži to skandē taču, lai to izstāstītu visā pilnībā, vajadzīgas veselas trīs dienas. Elfi domā, ka šī poēma palīdz viņiem neatkārtot pagātnes kļūdas. Brīžiem tā skan tik skaisti, ka, liekas, pat akmeņi sāks raudāt.

Eragons atgriezās krēslā, maigi turēdams grāmatu. Tas ir apbrīnojami, ka miris virs spēj runāt ar cilvēkiem caur šim lapām. Kamēr grāmata dzīvo, ari viņa idejas nezūd. Interesanti, vai tajā ir kāds vārds arī par razakiem ?

Viņš lūkojās grāmatā, kamēr Broms un Džeods sarunājās. Stundas ritēja, un Eragons jau sāka snauduļot. Iežēlojies par nogurušo zēnu, Džeods novēlēja viņiem labu nakti.

-    Virssulainis parādīs jūsu istabas.

Kāpjot pa kāpnēm, sulainis sacīja:

-Ja jums nepieciešama palīdzība, paraustiet zvanu pie gul­tas. Viņš apstājās pie trim durvīm, paklanījās un devās prom. Broms iegāja durvīs pa labi, taču Eragons piepeši apvaicājās:

-    Vai es varu runāt ar tevi?

-    Tu jau tikko to darīji, bet nāc vien iekšā.

Eragons aizvēra aiz sevis durvis.

-    Safīrai un man ienāca prātā kāda doma. Vai ir…

Broms apturēja vārdu plūdus, paceļot roku, un aizvilka aizkarus.

-   Kad tu runā par šādām lietām, pārliecinies, vai tuvumā nav kādu nevēlamu ausu.

-    Piedod, Eragons sacīja, šķendēdamies pie sevis par kļūmi. Tātad, vai ir iespējams izsaukt tēlu vai kaut ko citu, ko nav iespējams ieraudzīt?

Broms apsēdās uz savas gultas malas.

-    Tu runā par maģisko skrejošanu [1] ? dažās situācijās tā ir iespējama un ļoti vērtīga, taču tai ir kāds pamatīgs trūkums. Tu vari aplūkot cilvēkus, vietas un lietas, ko esi jau redzējis. Ja tu gribētu ieraudzīt razakus, tu viņus redzētu visai skaidri, taču nespētu saskatīt apkārtni. Turklāt ir arī citas problēmas. Piemēram, tad, ja tu gribi apskatīt lappusi grāmatā, ko esi jau redzējis. Tu varētu ieraudzīt lapu, ja grāmata būtu atvērta tieši tajā vietā. Ja grāmata ir aizvērta, lapa izskatīsies pilnīgi melna, kad tu izmēģināsi maģisko skrejošanu.

-    Kāpēc nevar ieraudzīt priekšmetus, kurus iepriekš neesi redzējis? Eragons tincināja. Arī ar šiem ierobežojumiem ceļo­jums apziņā varētu būt ļoti noderīgs. Interesanti, vai es varētu ieraudzīt kaut ko jūdzēm tālu un izmantot maģiju, lai ietekmētu tur notiekošo?

-    Lai atveidotu kaut ko savā apziņā, tev tas ļoti labi jāpa­zīst, jo tieši uz to tiks virzīts tavs maģiskais spēks. Pat tad, ja kāds tev aprakstījis svešinieka izskatu, tev nebūs iespējams to ieraudzīt, nemaz nerunājot par viņa apkārtni. Tev ir jāzina, ko tu gatavojies atveidot savā apziņā, pirms tu to tiešām ieraugi. Vai esmu atbildējis uz tavu jautājumu?

Eragons kādu mirkli domāja.

-    Bet kā to dara? Vai tad attēls parādās tā vienkārši no zila gaisa?

-    Ne jau vienmēr, Broms atbildēja, pašūpojot balto galvu. Maģiskajai skrejošanai vajag vairāk enerģijas, nekā vien­kārši atspoguļojot attēlu uz kādas spoguļvirsmas, piemēram, ūdens vai spoguļa. Daži Jātnieki centās ceļot, kur vien iespē­jams, lai pēc iespējas vairāk ieraudzītu. Un, ja izcēlās karš vai kāds cits posts, viņi savā prātā spēja ieraudzīt, kas notiek visā Alagēzijā.

-   Vai es varu pamēģināt? Eragons vaicāja.

Broms uzmanīgi paskatījās uz zēnu.

-    Tagad ne. Tu esi noguris, bet maģiskajai skrejošanai vajag daudz spēka. Es tev pateikšu īpašos vārdus, taču tev jāapso­la, ka nemēģināsi tos likt lietā šonakt. Un es vispār ieteiktu pagaidīt, līdz dodamies prom no Tērmas, man tev vēl šis tas jāiemāca.

Eragons pasmaidīja. Es apsolu.

-    Ļoti labi, Broms pieliecās un ļoti klusi iečukstēja Era­gonam ausī: Draumr kopa.

Eragons iegaumēja vārdu un sacīja:

-   Varbūt pēc tam, kad dosimies prom no Tērmas, es varētu atsaukt savā apziņā Roranu. Es gribētu zināt, kā viņam klājas. Man bail, ka razaki varētu nodarīt viņam ko ļaunu.