Eragons

Viņi darīja, kā sacīts, un sekoja Džeodam uz lielu krogu. Atšķirībā no "Zaļā kastaņa" tas bija tīrs, skaļš un pilns ar runā­tīgiem cilvēkiem. Kad atnesa galveno ēdienu pildītu sivēnu -, Eragons aizrautīgi ķērās pie gaļas, taču kartupeļus, burkānus, rāceņus un saldos ābolus viņš tiesāja ar īpašu baudu. Ilgu laiku viņi bija pārtikuši tikai no medījuma.

Viņi pusdienoja vairākas stundas, Džeods un Broms visu laiku pārmaiņus stāstīja dažādus piedzīvojumus. Eragons nebil­da ne vārda. Viņam bija silti, apkārt skanēja jautras balsis, bet ēdiena bija vairāk, nekā varēja iedomāties. Dzīvīgā murdoņa krogā patīkami sildīja sirdi.

Kad viņi beidzot izgāja no kroga, saule jau tuvojās apvārsnim.

-   Jūs abi dodieties uz priekšu, man šis tas jāpārbauda, Eragons paziņoja. Viņš gribēja apraudzīt Safiru un pārliecinā­ties, ka viņa ir droši noslēpusies.

Broms izklaidīgi piekrita.

-    Uzmanies un nekavējies ilgi.

-    Pagaidi, sacīja Džeods. Vai tu grasies doties ārpus Tērmas? Eragons vilcinājās, tad piekrītoši pamāja. Pārlie­cinies, ka tiec atpakaļ aiz sienām pirms tumsas iestāšanās. Tad vārti tiek aizvērti un sargi tevi nelaidīs iekšā līdz rītam.

-    Es ilgi nekavēšos, Eragons apsolīja. Viņš apmetās riņķī un aizlēkšoja pa ielu pie Tērmas ārējā mūra. Tiklīdz jauneklis izkļuva no pilsētas, viņš dziļi ievilka elpu, izbaudīdams svaigo gaisu. Safira! viņš pasauca. Kur tu esi? Pūķis vedināja Eragonu prom no ceļa līdz sūnainas klints pakājei kļavu ielokā. Viņš ieraudzīja, kā pūķa galva iznira no kokiem, un pamāja ar roku. Kā es tur varētu nokļūt?

Ja tu atradīsi klajumu, es aizlidošu un atvedīšu tevi šurp.

Nē, Eragons sacīja, nopētīdams klinti, tas nav nepieciešams. Es vienkārši rāpšos augšā.

Tas ir pārāk bīstami.

Bet tu pārāk uztraucies. Ļauj man papriecāties.

Eragons novilka cimdus un sāka rāpties. Viņš tīksminājās par jauno izaicinājumu. Kāpšana nebija grūta, jo varēja pieķer­ties daudziem izciļņiem. Drīz vien viņš bija tālu virs kokiem. Pusceļā jauneklis nolēma atvilkt elpu un piestāja pie klintsradzes.

Kad spēki atkal bija atgriezušies, viņš stiepās pēc nākamā izciļņa, taču roka bija par īsu. Sasprindzinājis spēkus, viņš meklēja kādu plaisu vai iedobi, kur pieķerties. Nevienas nebija. Eragons mēģināja pakāpties lejup, taču kājas nevarēja aizskart pēdējo balstu. Safira skatījas uz viņu, nemirkšķinādama acis. Viņš padevās un sacīja: Palīdzība man varētu noderēt.

Tu pats esi vainīgs.

Jā! Es zinu. Vai tu man palīdzēsi vai ne?

Ja manis nebūtu tuvumā, tu būtu ļoti nelāgā situācijā.

Eragons izbolīja acis. Tev tas man nav jāsaka.

Tev taisnība. Galu galā kā tāds prasts pūķis var kaut ko sacīt tādam virām kā tu? Patiesību sakot, visiem vajadzētu apbrīnā stāvēt miera stājā un noraudzīties tavā spožajā izdo­mā, kā ņemt nelabu galu. Ja tu būtu sācis kāpienu dažas pēdas tālāk, taka uz augšu būtu vieglāka. Viņa pastiepa galvu ar lies­mojošajām acīm uz viņa pusi.

Labi! Es kļūdījos. Vai tu tagad varētu man palīdzēt tikt ārā no šejienes? viņš lūdzās. Pūķis pagāja prom no klints malas. Pēc kāda brīža jauneklis iesaucās: Safira? Virs viņa šūpojās tikai koki. Safira! Atgriezies! viņš kliedza.

Safira skaļi savēzēja spārnus un pacēlās virs klints, plivi­nādamās tuvu zemei. Viņa nolaidās pie Eragona kā milzu sik­spārnis un sagrāba viņa kreklu ar nagiem, noskrāpēdama jau­nekļa muguru. Eragons atlaida akmeņus, kad pūķis parāva viņu gaisā. Pēc īsa lidojuma pūķis uzmanīgi nolaida viņu pašā klints augšā un atsvabināja nagus no Eragona krekla.

Tā nu gan bija muļķība no tavas puses, Safira maigi sacīja.

Eragons lūkojās prom, pētīdams apkārtni. No klints pavērās brīnišķīgs skats, jo īpaši uz mutuļojošo jūru, turklāt tajā varēja noslēpties no nevēlamiem skatieniem. Vienīgi putni šeit varēja ieraudzīt Safiru. Šī bija ideāla vieta.

Vai Broma draugs ir uzticams? viņa vaicāja.

Nezinu. Eragons izklāstīja dienas notikumus. Šajā lietā ir iesaistīti spēki, par kuriem mums nav ne jausmas. Dažkārt es domāju, vai mēs līdz galam sapratīsim mūsu līdzcilvēku nolū­kus pret mums. Viņiem visiem ir kādi noslēpumi.

Tāda nu ir pasaule. Neņem vērā nevienu shēmu un uzticies tikai katra atsevišķa cilvēka dabai. Broms ir labs. Viņš mums nevēl ļaunu. Mums nav jābaidās no viņa plāniem.

Es ceru, viņš sacīja, raudzīdamies uz savām rokām.

Razaķu meklēšana ar rakstu palīdzību ir dīvains pēdu dzī­šanas veids, viņa piebilda. Varbūt var kaut kā izmantot maģiju, lai redzētu ierakstus istabā un nevajadzētu līst ienaidnieka midzenī?

Nezinu. Derētu apvienot redzēšanas vārdus ar attālumu… vai varbūt gaismu un attālumu. Jebkurā gadījumā tas ir diez­gan sarežģīti. Apvaicāšos Bromam.

Tas būtu prātīgi. Abi uz bridi apklusa.

Zini, mēs te kādu brīdi varētu uzkavēties.

Safiras atbildē ieskanējās rūgtums. Un es, kā vienmēr, palikšu gaidīt ārpusē.

Tā nav mana izvēle. Drīz mēs atkal ceļosim kopā.

Kaut šī diena pienāktu ātrāk.

Eragons pasmaidīja un apskāva pūķi. Pēkšņi viņš pamanīja, ka gaisma ātri zūd. Man tagad jāiet, lai es nepaliktu aiz pilsētas mūriem. Rīt dodies medībās, tiksimies vakarā.