Eragons

-    Es visu paskaidrošu īstajā brīdī. Vai tev ir kāda vieta, kur varam droši aprunāties?

Džeods brīdi vilcinājās, pārmaiņus raudzīdamies uz Eragonu un Bromu, taču no sejas nevarēja noprast, ko viņš domā. Beidzot viņš sacīja:

-    Šeit mēs nevaram runāt, bet brīdi uzgaidiet, un es jūs aizvedīšu uz kādu vietu, kur būsim drošībā.

-    Labi, piekrita Broms. Džeods pamāja ar galvu un pazuda aiz durvīm.

Varbūt uzzināšu kaut ko par Broma pagātni, iedomājās Eragons.

Kad Džeods atkal parādījās durvīs, viņam pie sāniem karā­jās zobens. Izšūts kamzolis nokarājās no pleciem, galvā viņam bija cepure ar spalvām. Broms uzmeta kritisku aci greznajām drēbēm, un Džeods pašpārliecināti paraustīja plecus.

Viņš veda abus ceļiniekus cauri visai Tērmai uz citadeles pusi. Eragons veda zirgus aiz abiem vīriem. Džeods norādīja uz galamērķi.

-    Ristharts, Tērmas vietvaldis, izdevis pavēli, ka visiem uzņēmējiem jāiekārto darījumu telpas viņa pilī. Lai arī lielākā daļa no mums slēdz darījumus citās vietās, mums tomēr jāīrē istaba arī šeit. Tas ir nejēdzīgi, bet mēs pakļaujamies, lai neceltu traci. Šeit mūs neviens nenoklausīsies sienas ir ļoti biezas.

Viņi izgāja cauri nocietinājuma centrālajiem vārtiem līdz galvenajam tornim. Džeods nostājās pie sānu durvīm un norā­dīja uz dzelzs gredzenu.

-   Tu vari piesiet zirgus šeit. Neviens tos neaiztiks. Kad Ledusliesma un Kadoks bija droši piesaitēti, viņš atvēra durvis ar dzelzs atslēgu un ielaida Eragonu un Bromu iekšā.

Iekšpusē bija gara, tukša eja, gar tās sienām bija saspraus­tas degošas lāpas. Eragons bija pārsteigts par auksto un mitro telpu. Kad viņš pieskārās sienai, pirksti pārslīdēja gļotu kārtai. Jauneklis nodrebinājās.

Džeods izņēma lāpu no turekļa un veda viņus pa gaiteni uz priekšu. Gājēji apstājās pie smagām koka durvīm. Viņš atslēdza tās un mudināja iet istabā, kurā bija izklāta lāčāda un stāvēja polsterēti krēsli, piekrauti ar dokumentu kaudzēm, pie sienām bija plaukti, pilni ar grāmatām ādas vākos.

Džeods ielika pagales kamīnā un pabāza zem tām lāpu. Uguns ātri vien iekūrējās un dega rūkdama.

-    Tev, veco vīr, būs šis tas jāpaskaidro.

Broma seja saraucās smaidā.

-    Kuru tu sauc par vecu vīru? Pēdējo reizi, kad es tevi re­dzēju, tev nebija sirmu matu. Tagad izskatās, ka tie ir jau pavi­sam balti.

-    Un tu izskatījies tieši tāpat pirms divdesmit gadiem. Šķiet, laiks ir saudzējis tevi kašķīgu, vecu vīru, lai tu uztieptu savu gudrību katrai jaunai paaudzei. Pietiks! Sāc stāstīt! Tu vienmēr esi bijis labs stāstnieks, Džeods nepacietīgi piebilda. Eragons saspicēja ausis un aizrautīgi gaidīja Broma sakāmo.

Broms atlaidās krēslā un izvilka pīpi. Viņš lēnām izpūta dūmu gredzenu, kas vispirms kļuva zaļš, tad aizlaidās uz ka­mīnu un iemuka skurstenī.

-    Vai atceries, ar ko mēs nodarbojāmies Gileadā?

-   Jā, protams, atbildēja Džeods. Tādas lietas ir pagrūti aizmirst.

-   Atturīgs novērtējums, taču patiess nenoliegšu, Broms sausi piebilda. Kad mēs… pašķīrāmies, es tevi nevarēju atrast. Kņadas vidū es ieklīdu mazā istabā. Tur nebija nekā īpaša tikai skalu grozi un kastes, tomēr aiz tīrās ziņkārības es pameklēju visriņķī. Tajā stundā man uzsmaidīja veiksme, jo es atradu to, ko bijām meklējuši. Džeoda sejai pārvēlās neti­cības pilna izteiksme. Tiklīdz tas bija man rokā, es nevarēju vilcināties un gaidīt tevi. Mani varēja atklāt kuru katru brīdi, un viss būtu pagalam. Nomaskējies, cik labi vien pratu, es bēgu no pilsētas un devos uz… Broms ieturēja pauzi un uzmeta skatu Eragonam, tad piebilda: …pie mūsu draugiem. Viņi to paglabāja krāsns velvē un apsolīja rūpēties par ikvienu, kas to saņems. Līdz dienai, kad manas zināšanas atkal būs vajadzīgas, man bija jāpazūd. Neviens nezināja, ka esmu dzīvs pat tu ne -, tomēr es bēdājos, ka man tevi bija jāsāpina. Tā nu es devos uz ziemeļiem un noslēpos Kārvahallā.

Eragons sakoda žokļus ciešāk, dusmīgs par to, ka Broms tīšām neatklāj viņam patiesību.

Džeods sarauca pieri un jautāja:

-Tātad… mūsu draugi jau labu laiku zināja, ka tu esi dzīvs? -Jā.

Viņš nopūtās. Laikam jau šī viltība bija neizbēgama, tomēr es gribētu, kaut viņi būtu pateikuši arī man. Vai Kārvahalla nav tālāk ziemeļos, otrpus Korei? Broms pielieca galvu. Pirmo reizi Džeods ciešāk uzlūkoja Eragonu. Viņa pelēkās acis nopētīja katru sīkumu. Viņš sarauca uzacis un sacīja:

-    Man jādomā, ka tu izpildi savu pienākumu.

Broms pakratīja galvu.

-    Tas nav tik vienkārši. To lietu nozaga pirms laba laika vismaz es tā domāju, jo neesmu saņēmis ziņas no mūsu drau­giem, un man ir pamats aizdomām, ka viņu ziņnešiem uzglū­nēja, tādēļ nolēmu uzzināt visu, ko varēju. Eragonam arī vaja­dzēja tikt uz šo pusi. Mēs jau kādu laiku ceļojam kopā.

Džeods izskatījās apmulsis.

-    Bet, ja viņi nav sūtījuši nekādu ziņu, kā tu vari zināt, ka tas ir…

Broms viņu ātri apsteidza, sakot: