Eragons

Pilsētai apkārt bija balts mūris simts pēdu augsts un trīsdesmit pēdu biezs. Tajā bija četrstūra spraugu rindas bul­tām un pašā augšā eja karavīriem un sardzei. Mūra gludo virsmu pāršķēla divi metāla vārti vieni bija vērsti uz rietumu pusi, kur atradās jūra, bet otri uz dienvidiem, pretī lielajam ceļam. Mūra ziemeļaustrumu daļā pacēlās milzu citadele, būvē­ta no gigantiskiem akmeņiem un kā nosēta ar šaujamlūkām. Augstākajā tornī spoži mirdzēja bākas gaisma. Cietoksnis bija vienīgā celtne, ko redzēja virs nocietinājuma.

Pie dienvidu vārtiem bija nolikti sargi ar pīķiem, taču viņi izskatījās miegaini un bezrūpīgi.

Šī būs mūsu pirmā pārbaude, sacīja Broms. Cerēsim, ka viņi vēl nav saņēmuši ziņojumu par mums no Impērijas un neaizkavēs mūs. Lai kas arī notiktu nekrīti izmisumā un izturies nepiespiesti.

Eragons sacīja Safīrai: Tagad tev kaut kur jānolaižas un jānoslēpjas. Mēs dodamies iekšā.

Atkal bāžat degunu, kur nevajag. Atkal, viņa skāņi piebilda.

Zinu. Taču man un Bromam ir dažas priekšrocības, kuru citiem nav. Ar mums viss būs kārtībā.

Ja kaut kas notiks, es tevi piesiešu pie savas muguras un nekad neļaušu nokāpt.

Es tevi arī mīlu.

Tad es tevi piesiešu vēl jo ciešāk.

Eragons un Broms jāja uz vārtiem, mēģinādami izturēties neuzkrītoši. Virs ieejas karājās dzeltens vimpelis, uz kura bija attēlots rēcošs lauva un roka ar baltu lilijas ziedu. Kad ceļinieki tuvojās mūrim, Eragons apbrīnā izdvesa:

-    Cik milzīga ir šī pilsēta!

-    Lielāka par jebkuru citu, ko esi redzējis.

Pie Tērmas ieejas, taisni izslējušies, stāvēja divi sargi un aizšķērsoja vārtus ar saviem pīķiem.

-    Kā jūsim sauc? viens apvaicājās garlaikotā balsī.

-   Mani sauc Nīls, sacīja aizsmakušais Broms, saliecies uz vienu pusi, ar laimīga muļķa izteiksmi sejā.

-    Un tas otrs? apvaicājās sargs.

-    Es takš tūlītiņ to pateikš. Sitais man ir radabērns Jūens. Viš ir mans mās' puika, nevis…

Sargs nepacietīgi māja ar galvu. Jā jau, jā, un kas t' pa darīšanām šite?

-   Viš grib satikt vecu draugu, piebilda Eragons, cenzdamies atdarināt sarga runu. Es gāj līdz, lai viš nepazūd, ja saprot, ko grib teikt. Viš nav vairs jauns kā kādreiz un jaunībsdienās tika pie bišku vairāk saules. Smadzeņdrudzis, va zinies. Broms priecīgi kratīja galvu.

-   Skaidrs. Ejiet uz priekšu, sacīja sargs, mādams ar roku un nolaizdams pīķi. Tikai lai šis nedomā celt kādu traci.

-   Nē, viš necels, Eragons apsolīja. Viņš mudināja Kadoku uz priekšu, un abi iejāja Tērmā. Bruģakmens klātās ielas klak­šķēja zem zirgu pakaviem.

Kad viņi jau bija tālu no sargiem, Broms apsēdās taisni un noņurdēja:

-    Smadzeņdrudzis, ja?

-    Nevar jau ļaut tikai tev priecāties, ķircinājās Eragons.

Broms nokremšļojās un palūkojās apkārt.

Mājas šķita netīras, un to izskats neko labu nevēstīja. Mazi, dziļi iebūvēti logi telpās ielaida tikai dažus skopus saules sta­rus. Šauras durvis bija izcirstas ēku nišās. Jumtu augša bija plakana izņemot metāla margas un tie bija klāti ar kār­niņiem. Eragons pamanīja, ka mājas pie Tērmas ārējā mūra nebija augstākas par vienu stāvu. Taču pilsētas iekšienē ēkas pamazām kļuva augstākas. Visaugstākās mājas bija citadeles tuvumā, tomēr tās bija nesalīdzināmi mazākas par pašu nocie­tinājumu.

-    Izskatās, ka šī vieta ir sagatavojusies karam, Eragons atzīmēja.

Broms pamāja ar galvu.

-    Tērmas vēsture ir nebeidzami pirātu, urgļu un arī citu ienaidnieku uzbrukumi. Tā ir sens tirdzniecības centrs, bet vietā, kur bagātnieki sapulcējušies tik lielā pulkā, vienmēr būs arī zagļi un laupītāji. Šejienes iedzīvotājiem nācies ķerties pie ārkārtējiem līdzekļiem, lai sargātu sevi no iebrukumiem. Arī Galbatorikss sūta viņiem kareivjus, lai palīdzētu nosargāt pilsētu.

-    Kāpēc dažas mājas ir daudz augstākas par citām?

-    Palūkojies uz citadeli, Broms norādīja. No tās paveras plašs skats uz Tērmu. Ja ienaidnieks izlauztos cauri ārējam mūrim, strēlniekus izvietotu uz visiem jumtiem. Tā kā mājas pie ārējās sienas ir zemākas, vīri, kas atrodas tālāk, var nebai­dīties, ka trāpīs saviem biedriem. Ja arī ienaidnieks sagrābs pirmās mājas un izvietos savus strēlniekus uz tām, pilsētas aizsargiem nebūs grūti tos apšaut.

- Es nekad neesmu redzējis pilsētu, kas būtu šādi plānota, brīnījās Eragons.

-   Jā, bet Tērma ir īpaša pilsēta. To šādi izplānoja pēc tam, kad pirātu uzbrukuma laikā to nodedzināja, Broms paskaidroja.

Viņi devās uz priekšu pa ielu, cilvēki uzmeta abiem pa kādam pētošam skatienam, taču pārāk lielu interesi nemanīja.

Salīdzinājumā ar sagaidīšanu Daretā šeit mās uzņēma atplestām rokām. Varbūt Tērma nav piedzīvojusi urgļu bries­mas, Eragons prātoja. Viņš ātri mainīja domas, kad liels vīrs ar pleciem izbrīvēja ceļu aiz viņiem; tam pie jostas karājās zobens. Arī citur manīja, ka laiki ir mainījušies: bērni nespēlējās ielās, cilvēku sejās bija iegūlusi barga izteiksme, daudzas mājas stā­vēja tukšas vien nezāles auga no spraugām akmens žogos. Šķiet, arī viņi piedzīvojuši nedienas, nosprieda Eragons.

-   Tās pašas kā citur, Broms noburkšķēja. Mums jāatrod Džeods.