Eragons

Eragons pietupās, izpētīja zemi un nonāca pie mulsinoša secinājuma, kuru nebija viegli izskaidrot. Vairāki razaku pēdu nospiedumi pārklāja cits citu. Eragons minēja, ka pēdu nospie­dumi ir tikai dažas dienas veci. Virs pēdu nospiedumiem zemē vīdēja dziļas, platas vagas. Tās likās pazīstamas, taču Eragons nevarēja saprast, kāpēc.

Viņš stāvēja, purinādams galvu. Man nav ne jausmas, kas…

Tad viņa skatiens pievērsās Safīrai, un zēns saprata, kas bija izbridis šīs vagas. Katru reizi, kad pūķis cēlās gaisā, viņa pakaļkāju nagi iedzina zemē tādas pašas garas vagas. Varbūt tas ir muļķīgi, taču vienīgais, kas man nāk prātā: razaki ir devušies prom ar pūķiem. Varbūt viņi aizlaidušies ar milzīgiem putniem un pazuduši kaut kur debesīs. Saki, ka tev ir labāks izskaidrojums.

Broms paraustīja plecus. Esmu dzirdējis nostāstus, ka razaki pārvietojas milzīgā ātrumā, taču šis ir pirmais pierādī­jums šīm baumām. Ja viņiem ir lidojoši rumaki, viņus atrast būs gandrīz neiespējami. Viņiem nav pūķu tik daudz es zinu. Pūķis nekad nepiekristu vest razaku.

-    Ko mēs iesāksim? Safīra nevar viņus izsekot debesīs. Ja arī viņa varētu, tu pamatīgi atpaliktu no mums.

-    Mēs nevarēsim atrast ātru risinājumu šai mīklai, sacī­ja Broms. Ķersimies pie pusdienām un padomāsim par to. Varbūt mums kaut kas iešausies prātā, kamēr ēdīsim.

Eragons drūmi devās pie savām somām pēc pārtikas. Viņi klusēdami ēda, nekustīgi skatīdamies tukšajās debesīs.

Eragons domās bija mājās un prātoja, ko gan tagad dara Rorans. Viņa acu priekšā iznira sadedzinātās lauku mājas aina, un sēras pārņēma zēna dvēseli. Ko es iesākšu, ja nevarēsim atrast razakus? Kāds būs mans ceļš? Es varētu atgriezties Kārvahallā viņš norāva zariņu un salauza starp diviem pirkstiem vai vien­kārši doties kopā ar Bromu un turpināt mācības. Eragons ska­tījās uz līdzenumu, cenzdamies nomierināt drudžainās domas.

Broms beidza ēst, piecēlās un atmeta uz pleciem kapuci.

-    Es esmu apsvēris prātā katru maģisko paņēmienu, ko zinu, katru spēka vārdu, kas man vienmēr prātā, un visas spējas, kas mums piemīt, taču aizvien neredzu, kā mēs varētu atrast razakus.

Eragons, smakdams no bezspēcīgā izmisuma, piespiedās Safiras siltajam sānam.

-    Safira, protams, varētu pārlidot pāri kādai no apmetnēm. Ļaudis viņu pamanītu, un razaki mestos uz šīm ziņām kā mušas uz medu. Taču tas būtu ļoti riskants pasākums. Razaki atvestu sev līdzi kareivjus, un arī karalis varētu būt gana ieinteresēts par jaunuzradušos pūķi, lai ierastos pats personīgi. Un tas mums abiem nozīmētu drošu nāvi.

-    Ko tad lai iesākam? jautāja Eragons, pamezdams rokas uz augšu. Vai tev kaut kas nenāk prātā, Safira?

Nē.

-   Tu nedrīksti vaicāt pūķim. Tev jālemj pašam. Viss atkarīgs no tevis, sacīja Broms. Tas ir tavs krusta karš.

Eragons nikni sakoda zobus un cēli devās prom no Broma un Safiras. Tikko viņš gatavojās nozust, puiša kāja atsitās pret kaut ko cietu. Zemē gulēja metāla blašķe ar ādas saiti, kas bija tik gara, lai to varētu uzlikt plecā. Eragons ieraudzīja uz blašķes iegravēto sudraba zīmi, kas nozīmēja, ka blašķe pieder razakiem.

Zēns sajūsmināts pacēla blašķi un atskrūvēja vāciņu. Gaisā pacēlās riebīga smaka tā pati, kuru viņš bija sajutis mājas drupās, kur atrada Garovu. Puisis pavērsa blašķes dibenu uz augšu, un uz viņa pirksta uzlija caurspīdīgs, mirdzošs šķidrums. Acumirklī Eragona pirksts apsvila, it kā viņš būtu pieskāries ugunij. Jauneklis ievaidējās un paberzēja pirkstu pret zemi. Pēc brīža sāpes nomainīja trula pulsēšana. Vesels ādas gabals no pirksta bija pazudis.

Viebdamies sāpēs, viņš skriešus metās atpakaļ pie Broma.

-   Paskaties, ko es atradu. Broms paņēma blašķi, aplū­koja un ielēja mazliet šķidruma vāciņā. Eragons sāka pamācīt:

-    Uzmanies, tas var apdedzināt…

-    Jā, es zinu mana āda ir cieta kā pazole, sacīja Broms.

-    Un tu jau droši vien uzlēji visai rokai, vai ne? Tikai pirkstam?

Nu, vismaz tu biji gana apķērīgs, lai neiedzertu. Tad no tevis būtu palikusi pāri tikai peļķe.

-    Kas tas ir? Eragons gribēja zināt.

-     Eļļa no sitras auga ziedlapām. Tas aug uz mazas saliņas ledainajās ziemeļu jūrās. Dabā šī eļļa pasargā ziedlapiņas pa­dara tās mirdzošas un spēcīgas. Taču, ja eļļā ierunā īpašus burv­ju vārdus un ziedo tai asiņainu upuri, tā iegūst baismīgu spēju un var noēst jebkādu miesu. Tas vien nav nekas īpašs neskai­tāms daudzums skābju spēj izšķīdināt cīpslas un kaulus -, taču galvenais: eļļa nekaitē nekam citam. Tu vari iemērcēt eļļā jebko citu un izņemt ārā neskartu ja vien tas reiz nav bijis daļa no dzīvnieka vai cilvēka. Šī spēja padarījusi eļļu par moku un slepkavības rīku. To var glabāt koka traukā, iemērkt tajā šķēpa galu, izšļakstīt uz palaga, un cilvēks, kas tai pieskarsies, tūlīt sadegs. Eļļai ir milzum daudz pielietošanas veidu, ko spēj ierobežot vien lietotāja iztēles trūkums. Pat niecīgākā skramba, ja tajā iekļūst vismazākā sitras eļļas pilīte, kļūst par nedzīstošu brūci. Šī eļļa ir ļoti reti sastopama un ārkārtīgi dārga.