Eragons

Lai arī Eragona kuņģa saturs rāvās uz augšu pēc katras šūpo­šanās, viņš sāka izbaudīt lidojumu. Zēns mazliet atlaida roku tvērienu, izstaipīja kaklu, lai palūkotos uz apkārtējo ainavu. Kādu laiku Safira viņam ļāva izbaudīt skatus un tad sacīja: Ļauj man tev parādīt, kas patiešām ir lidošana.

Kā? viņš gribēja zināt.

Atslābinies un nebaidies, viņa sacīja.

Safiras prāts pieķērās zēna domām un sāka vilkt tās prom no viņa ķermeņa. Eragons kādu brīdi cīnījās, tad padevās pūķa kontrolei. Viņa skatiens aizmiglojās, un piepeši viņš saprata, ka raugās uz pasauli ar Safiras acīm. Viss šķita deformēts: dīvai­nas krāsas, spilgti toņi zilais bija vairāk izteikts, bet zaļais un sarkanais pieklusināts. Eragons mēģināja pakustināt galvu vai visu ķermeni, taču nespēja. Viņš jutās kā gars, kas izkļuvis brīvībā.

Safira izstaroja īstu prieku, ceļoties aizvien augstāk debesīs. Viņai patika lidojuma brīvība, kad varēja doties, kur sirds vēlas. Kad viņi bija pacēlušies vēl augstāk virs zemes, Safira palūkojās uz Eragonu. Viņš ieraudzīja sevi pūķa acīm Safiras mugurā, bālu kā krīts. Viņš juta, kā pūķa ķermenis saspringst, ļaujoties vēja brāzmām, lai paceltos augstāk. Visi Safiras muskuļi bija it kā viņa paša. Viņš juta pūķa asti šūpojamies gaisā kā milzu stūri, kas mainīja lidošanas virzienu. Zēnu pārsteidza, cik lielā mērā viņa bija atkarīga no savas astes.

Abu domu saskarsme kļuva vēl spēcīgāka, līdz starp viņiem vairs nebija atšķirības. Viņi kopā vēcināja spārnus un laidās strauji lejup kā šķēps mests no augšas. Eragons nebaidī­jās nokrist, jo viņu līdz galam bija pārņēmis Safiras prieks. Dzestrais gaiss saldēja viņu seju. Viņu abu aste plīkšķēja gaisā, un abu apvienotie prāti līksmoja par kopējo pieredzi.

Arī strauji šaujoties lejā pret zemi, Eragons nebaidījās no kri­tiena. Viņi atrāva vaļā spārnus tieši īstajā brīdī, lai celtos atkal augšā ar abu apvienotajiem spēkiem. Traucoties augšā, viņi apmeta kūleni un turpināja laisties, veidojot milzīgu cilpu.

Kad viņi izlīdzināja lidojumu, abu prāti sāka pamazām nošķirties, radās atkal divas atsevišķas personības. īsu brīdi Eragons juta gan savu, gan Safiras ķermeni vienlaikus. Tad viņa skatiens aizmiglojās un zēns atkal sēdēja pūķa mugurā. Viņš noelsās un sakņupa seglos. Pagāja vairākas minūtes, līdz viņa sirds beidza strauji sisties un elpa izlīdzinājās. Tiklīdz Eragons bija atguvies, viņš iesaucās: Tas bija lieliski! Kā tu vispār vari nolaisties, ja tev tik ļoti patīk lidot ?

Man ir arī jāēd, viņa uzjautrināta atbildēja. Bet man prieks, ka arī tev patīk lidot.

Jā, ļoti! Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Man tik žēl, ka neesmu biežāk lidojis ar tevi: es nekad nebi ju iedomājies, ka tas var būt šādi. Vai tu vienmēr pasauli redzi tik zilā krāsā ?

Tādas nu ir manas acis. Tagad mēs lidosim kopā biežāk ?

Jā! Kad vien varēsim.

Labi, viņa atbildēja apmierinātā tonī.

Lidojot viņi runāja par daudz ko abi jau labu laiku to nebija darījuši. Safira parādīja Eragonam, kā viņa slēpusies kalnos, kokos un mākoņos. Viņi izsekoja Broma takai, kas bija daudz sarežģītāk, nekā Eragons bija domājis. Taku gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Kad Safira pielidoja zemei tuvāk, pūķi varēja viegli pamanīt.

Dienas vidū Eragonam ausīs ieskanējās skaļa un kaitinoša džinkstoņa, un viņš sajuta īpatnēju spiedienu uz savu prātu. Viņš pakratīja galvu, cenšoties tikt no tā vaļā, taču spiediens tikai pieauga. Broma vārdi par to, kā cilvēki ielaužas cita cilvēka domās, piepeši izskrēja cauri viņa prātam, un zēns drudžaini centās tikt vaļā no svešajām domām. Viņš koncentrējās uz vienu no Safiras zvīņām un sakopoja visus spēkus, lai neņemtu vērā neko citu. Spiediens uz brīdi pazuda un atgriezās ar vēl lielāku spēku. Pēkšņa brāzma sašūpoja Safiru, un Eragona koncentrē­šanās pajuka. Pirms viņš paguva izveidot jaunu aizsargbarjeru, spēks iekļuva viņa domās. Taču sveša un draudīga prāta vietā Eragons sadzirdēja vārdus: Ko tu tur dari? Laidies lejā. Es atradu kaut ko svarīgu.

Brom ? pārjautāja Eragons.

Jā, vecais vīrs attrauca aizkaitinātā tonī. Tagad dabū lejā to savu milzu ķirzaku. Es esmu šeit… Viņš domās pārraidīja savas atrašanās vietas attēlu. Eragons ātri izklāstīja Safīrai, kurp doties, un viņa laidās upes virzienā. Tostarp Eragons uzvilka stopu un sagatavoja bultas.

Ja būs nepatikšanas, es būšu gatavs.

Un es arī, piebilda Safira.

Beidzot Eragons ieraudzīja Bromu stāvam klajumā un mājam ar rokām. Safira nolaidās, Eragons nolēca no viņas muguras un skatījās apkārt, gatavs satikties ar briesmām aci pret aci. Zirgi bija piesieti pie koka klajuma otrā galā, tomēr Broms bija viens. Eragons aizrikšoja līdz viņam un jautāja:

-    Kas noticis?

Broms kasīja zodu un izmeta veselu rindu lamuvārdu.

-    Nekad vairs nebloķē mani savās domās. Man jau tā nav viegli iekļūt tavās domās arī bez cīņas.

-    Piedod.

Viņš nošņaukājās.

-    Es biju lejpus upei un pamanīju, ka razaku pēdas piepeši beidzas. Es devos atpakaļceļā, līdz atradu, kur pēdas pazuda. Paskaties zemē un pasaki, ko redzi.