Eragons

Broms ātri noskaitīja visu, ko vajadzēja, un tad piebilda:

-    Un, ja jums ir kāds lieks cimdu pāris, kas derētu manam brāļadēlam, es vēlētos nopirkt arī tos. Strēlnieks pamāja ar galvu un skriešus metās prom.

-   Mans vārds ir Trevors, sacīja melnīgsnējais vīrs. Paras­tos apstākļos es paspiestu jums roku, taču laiki ir tādi, ka labāk turēšos tālāk. Sakiet, no kurienes jūs nākat!

-    No ziemeļiem, sacīja Broms, bet mēs nekur neesam palikuši uz ilgu laiku. Vai urgļi lika jums ķerties pie ieročiem?

-   Jā, atbildēja Trevors, urgļi un arī vēl ļaunāki radījumi. Vai jums ir kādas ziņas par citām pilsētām? Retu reizi saņemam kādu vārdu no viņiem, bet esam dzirdējuši par uzbrukumiem apkārtējām pilsētām.

Broms sadrūma. Es gribētu, kaut tie nebūtu mēs, kas atnes jums šo vēsti. Pirms kādām divām nedēļām mēs jājām cauri Jazuakai. Pilsēta bija izlaupīta. Visi pilsētas iedzīvotāji bija nogalināti un sakrauti lielā kaudzē. Mēs gribējām viņus pienācīgi apglabāt, taču tieši tad mums uzbruka divi urgļi.

Trevors satriekts ar asarām acīs atkāpās.

-    Šī ir patiešām melna diena. Tomēr es nesaprotu, kā divi urgļi varēja sakaut veselu pilsētu. Turienes ļaudis bija labi karotāji arī daži mani draugi.

-   Mēs ievērojām vairākas zīmes, kas liecināja, ka pilsētu ir izpostījusi urgļu banda, Broms paskaidroja. Domāju, ka tie, kurus sastapām, bija dezertieri.

-    Cik liela bija banda?

Broms kādu brīdi virpināja pirkstos seglu somas aizdari.

-    Pietiekami liela, lai noslaucītu Jazuaku no zemes virsmas, tomēr ne tik maza, lai nemanīta virzītos pa laukiem. Ne vairāk par simtu, taču ne mazāk par piecdesmit. Ja vien es nekļūdos, abos gadījumos viņi var kļūt jums liktenīgi.

Trevors tik tikko manāmi pamāja ar galvu.

-   Jums būtu jādodas prom, Broms turpināja. Šī nav droša vieta pārāk bīstama, lai ilgstoši cerētu uz mierīgu dzīvošanu.

-    Es zinu, bet šejienieši atsakās kaut kur doties. Šīs ir viņu mājas un arī manējās, lai gan es te dzīvoju tikai dažus gadus. Viņi tās vērtē augstāk par savu dzīvību. Trevors nopietni palūkojās uz viņiem. Mēs esam atsituši dažu urgļu uzbruku­mus, un tas devis pilsētiņas iedzīvotājiem lielāku pārliecību par pašu spējām. Man bail, ka vienu rītu mēs visi pamodīsimies ar pārgrieztu rīkli.

Loka šāvējs izskrēja no mājām ar preču kaudzi rokās. Viņš tās nolika blakus zirgiem, un Broms viņam samaksāja. Kad vīrs devās prom, Broms apvaicājās:

-    Kāpēc viņi izvēlējušies tevi par Daretas aizsargu vadoni?

Trevors paraustīja plecus. Es dažus gadus dienēju karaļa

armijā.

Broms rakņājās atnestajās precēs un pasniedza Eragonam cimdu pāri, bet pārējās lietas ielika seglu somās. Eragons uz­vilka cimdus, uzmanīgi turēdams plaukstas uz leju, un sažņau­dza rokas. Cimdu āda labi piegulēja rokai, lai arī bija krietni vien noskrambāta no lietošanas.

-    Labi, Broms iesāka, kā jau solījām, tagad mēs dosimies prom.

Trevors pamāja.

-    Kad jūs nokļūsiet līdz Drasleonai, vai izdarīsiet mums pakalpojumu? Paziņojiet Impērijai par mūsu bēdīgo stāvokli. Ja ziņas vēl nav nonākušas līdz karalim, mums tas liek satrauk­ties. Un, ja vēsts jau nonākusi līdz viņam un karalis nolēmis nerīkoties, arī tas ir iemesls satraukumam.

-    Mēs nogādāsim jūsu ziņu. Lai jūsu zobeni vienmēr asi! sacīja Broms.

-    Tāpat kā jūsējie!

Rati tika nostumti nost no viņu ceļa, un ceļinieki jāja no Daretas prom uz meža pusi gar Ninoru. Eragons raidīja Safīrai domas. Mēs dodamies prom. Viss beidzās labi. Atbildes vietā viņš sajuta, ka pūķis vai vārījās dusmās.

Broms paraustīja bārdu.

-    Impērija ir sliktākā stāvoklī, nekā es biju domājis. Kad tir­goņi ieradās Kārvahallā, viņi atnesa sev līdzi stāstus par nemie­riem, taču man likās, ka tie ir pārspīlēti. Urgļi ir visapkārt, un tā vien liekas, ka pati Impērija ir briesmās. Taču tā nav devusi pavēli nedz karaspēkam, nedz kareivjiem. Liekas, ka karalis nemaz nesatraucas par savu īpašumu.

-    Tas ir dīvaini, Eragons piekrita.

Broms pielieca galvu, lai neatsistos pret zemu zaru.

-    Kamēr mēs bijām Daretā, vai tu liki lietā kādu no savām spējām?

-    Nebija nekādas vajadzības.

-     Nepareizi, Broms palaboja. Tu varētu sajust Trevora nolūkus. Pat es ar savām ierobežotajām spējām varēju to izda­rīt. Ja pilsētnieki būtu sapulcējušies, lai nogalinātu mūs, es tāpat vien tur nesēdētu. Tomēr es jutu, ka ar viņiem ir iespē­jams sarunāties, un tieši to arī darīju.

-    Kā es varēju zināt, ko Trevors domā? Eragons vaicāja. Vai man jāspēj redzēt citu cilvēku domas?

-     Beidz, novilka Broms, tev būtu jāzina atbilde uz šo jau­tājumu. Tu varēji atklāt Trevora nolūkus tādā pašā veidā, kā tu sazinies ar Kadoku vai Safiru. Cilvēku prāts daudz neatšķiras no pūķa vai zirga prāta. Sarežģīti tas nav, tomēr šis spēks tev jāizmanto ar apdomu un lielu piesardzību. Cilvēka prāts ir tā pēdējais patvērums. Tu nedrīksti tajā iekļūt vardarbīgi, ja vien tevi uz to nespiež apstākļi. Jātnieki bija izveidojuši stingrus noteikumus par domu nolasīšanu. Ja tos pārkāpa bez acīmre­dzamas vajadzības, sods bija ļoti bargs.