Eragons

Eragons sarauca pieri. Izrādās, tas ir daudz sarežģītāk, nekā es biju domājis.

-    Tieši tā! Broms iesaucās. Un, ja tu nesapratīsi, ko dari, ja it īpaši ar maģijas palīdzību ķersies pie kaut kā, kas nav tev pa spēkam, tu mirsi.

Viņš pagriezās seglos, noliecās lejā un pagrāba sauju oļu no zemes. Vecais vīrs ar grūtībām iekārtojās seglos un izmeta visus akmeņus, atstājot tikai vienu.

-    Redzi šo oli? -Jā.

-   Paņem to. Eragons darīja, kā sacīts, un skatījās uz vien­kāršo akmeni. Melns, gluds un tik liels kā viņa īkšķa gals. Uz takas gulēja neskaitāms daudzums tādu pašu akmeņu. Tā būs tava apmācība.

Eragons atskatījās uz viņu un samulsis sacīja: Es nesa­protu.

-    Protams, tu nesaproti, Broms nepacietīgi piebilda. Tieši tādēļ jau es mācu tevi, nevis tu mani. Es gribu, lai tu pacel akmeni virs savas plaukstas un turi gaisā, cik ilgi vien spēj. Vārdi, kas tev jāliek lietā, ir stenr reisa. Pasaki tos!

-    Stenr reisa.

-    Labi. Saki un mēģini izdarīt to.

Eragons nīgri uzlūkoja oli, meklēdams prātā kādu atblāzmu no tās enerģijas, kas viņā gailēja vēl iepriekšējā dienā. Akmens turpināja nekustīgi gulēt viņa plaukstā, kamēr viņš svīzdams un neapmierināts skatījās uz to. Kā lai es to izdaru? Galu galā viņš sakrustoja rokas un atcirta:

-    Tas nav iespējams.

-    Nē, skarbi noskaldīja Broms, es teikšu, vai tas ir vai nav iespējams. Cīnies! Nepadodies tik viegli. Mēģini vēlreiz.

Saraucis pieri, Eragons aizvēra acis, nobīdīdams malā visas pārējās domas. Viņš dziļi ievilka elpu un ielūkojās tālākajā apziņas stūrī, mēģinādams atrast brīnumainā spēka avotu. Meklēdams viņš atklāja tikai domas un atmiņas, līdz pēkšņi sajuta kaut ko citādu nelielu krātuvīti, kas it kā bija daļa no viņa paša, taču tajā pašā laikā it kā nebija. Viņš sajūsmā ienira tajā, cenšoties atrast paslēpto. Jauneklis sajuta pretes­tību, šķērsli prātā, tomēr viņš zināja, ka spēks atrodas aiz tā. Eragons centās salauzt šķērsli, taču tas stipri turējās pretī viņa pūliņiem. Puisis kļuva aizvien niknāks un devās tieši uz šķērsli, triekdamies pret to ar visu savu spēku, līdz tas sašķīda druskās kā plāna stikla siena, pārplūdinādams viņa prātu ar gaismas upi.

-   Stenr reisa, viņš noelsās. Akmens pacēlās gaisā virs viņa plaukstas, kas tik tikko saredzami staroja. Viņš centās to noturēt ilgāk gaisā, taču spēks aizslīdēja prom no šķēršļa. Olis nokrita atpakaļ uz plaukstas ar klusu paukšķi, un plauksta atguva ierasto izskatu. Viņš jutās mazliet noguris, taču priecīgs par panākumiem.

-    Nav slikti pirmajai reizei, Broms atzinīgi sacīja.

-    Kāpēc mana plauksta mirdz? Tā izskatās kā maza laterna.

-    To neviens nezina, Broms atzinās. Jātnieki vienmēr izvēlējās vadīt spēku caur to roku, kurā bija gedwey ignasia. Vari mēģināt ar otru roku, taču tas nebūs tik viegli. Viņš kādu minūti raudzījās Eragonā. Nākamajā pilsētā es tev nopirkšu cimdu pāri, ja vien zīme neizdegs tiem cauri. Tu zīmi labi slēp, bet mēs negribam, lai kāds to netīšām ierauga. Turklāt var gadīties, ka tu nevēlēsies, lai starojums darītu modru kādu ienaidnieku.

-    Vai tev arī ir zīme?

-    Nē, tā ir tikai Jātniekiem, atbildēja Broms. Turklāt atceries: maģiju ietekmē attālums gluži tāpat kā bultu vai šķēpu. Ja mēģināsi pacelt vai izkustināt kaut ko, kas atrodas ne tuvāk pārjūdzi, tam būs nepieciešams vairāk enerģijas nekā tad, ja būsi tuvāk. Tādēļ, ja ieraudzīsi, ka ienaidnieks dzenas tev pakaļ un ir kādas jūdzes attālumā, ļauj tam pietuvoties, pirms liec lietā maģiju. Tagad ej atpakaļ pie darba! Mēģini atkal pacelt gaisā oli.

-   Atkal? Eragons vārgi apjautājās, atcerēdamies pūles, kas bija nepieciešamas, lai to paveiktu pirmajā reizē.

-   Jā! Un šoreiz pacenties to izdarīt ātrāk.

Viņi turpināja vingrināties lielāko dienas daļu. Kad mācību laiks bija pabeigts, Eragons jutās noguris un bija sliktā omā. Šo stundu laikā viņš jau sāka ienīst akmeni un visu, kas ar to saistās. Viņš gribēja to aizmest prom, taču Broms atturēja. Nedari tā. Paglabā akmeni. Eragons drūmi paskatījās uz viņu un negribīgi iebāza akmeni kabatā.

-   Mēs vēl neesam beiguši, Broms brīdināja, tādēļ pārlie­ku ērti neiekārtojies.

Viņš norādīja uz sīku augu:

-    Šo sauc par delois.

Kopš tā brīža viņš mācīja Eragonam seno valodu, liekot atce­rēties atsevišķus vārdus sākot ar vondr, kas nozīmēja tievu, taisnu nūju, līdz rīta zvaigznei Aiedail.

Vakarā abi cīnījās, lēkājot apkārt ugunskuram. Lai arī Broms varēja likt lietā tikai kreiso roku, viņa prasme nemazinājās.

Dienas ritēja, līdzinādamās cita citai. Dienas sākumā Era­gons centās apgūt senās valodas vārdus un darboties ar akme­ni. Vakarā viņš turējās pretī Bromam ar savu koka zobenu. Eragons visu laiku jutās nelāgi, līdz pamazām sāka mainīties, pats gandrīz to nemanīdams. Drīz vien akmens nelīgojās, kamēr viņš to cēla, bet paklausīgi un plūdeni karājās virs plaukstas. Viņš paveica pirmos vingrinājumus, kurus Broms bija uzdevis, un ķērās pie grūtākiem. Arī viņa zināšanas senajā valodā bija paplašinājušās.