Eragons

Broms pārsteigts skatījās uz viņu. Vai tad es neizklāstīju pietiekami skaidri?

-Nē.

Broms dziļi ievilka elpu un teica: Lai liktu lietā maģiju, tev jāpiemīt iekšējam spēkam, kas mūsdienu cilvēkos ir reti sastopama parādība. Tāpat tev jāspēj izsaukt šo spēku ar gribas palīdzību. Tiklīdz tu šo spēku esi iekustinājis, tev tas jāliek lietā vai jāļauj tam pazust. Saprati? Tālāk ja tu gribi likt lietā šo spēku, tev senajā valodā ir jāpasaka vārds vai vesels teikums, kas apraksta tavu nodomu. Piemēram, ja tu vakar nebūtu patei­cis brisingr, nekas nebūtu noticis.

-    Tad jau mani ierobežo šīs valodas zināšanas?

-   Tieši tā, iesaucās Broms, turklāt, runājot šajā valodā, tu nevari krāpties.

Eragons pakratīja galvu.

-    Nevar būt. Cilvēki vienmēr melo. Senas valodas skaņas nevar tos atturēt no meliem.

Broms savilka uzacis un ātri sacīja:

-Fethrblaka, eka iveohnata neiat haina no. Blaka eom iet lam.

Pēkšņi no zara nolaidās putns un uzmetās vecajam vīram uz plaukstas. Tas notrallināja mazu dziesmiņu un paskatījās uz abiem ar apaļām actiņām. Pēc īsa brīža Broms pateica: Eitha, un putns aizlaidās prom.

-    Kā tev tas izdevās? Eragons izbrīnījies sacīja.

-    Es apsolīju tam nedarīt pāri. Varbūt putns nesaprata, ko tieši es sacīju, taču senajā valodā manu vārdu nozīme bija nepārprotama. Putns man uzticējās, jo zināja to, ko zina visi dzīvnieki, tie, kuri runā šajā valodā, ir saistīti ar izteikto vārdu.

-    Un elfi runā šajā valodā? -Jā.

-    Tad jau viņi nekad nemelo?

-    Ne gluži, Broms pārlaboja. Viņi paši vienmēr uzsver, ka nemelo, tomēr tā ir taisnība tikai daļēji viņi ir pilnveido­juši mākslu sacīt vienu, taču patiesībā domāt kaut ko citu. Tu nekad nevari būt drošs, kāds ir viņu nodoms un vai esi to pareizi sapratis. Daudzkārt viņi atklāj tikai daļu no patiesības un patur pie sevis otru daļu. Lai sazinātos ar elfu kultūru, nepieciešams izsmalcināts prāts.

Eragons apdomāja sacīto.

-    Ko nozīmē cilvēku vārdi šajā valodā? Vai tie vienam cilvē­kam dod varu pār citu cilvēku?

Broma acis priekā iemirdzējās.

-   Jā, protams. Būtnēm, kas runā šajā valodā, ir divi vārdi. Pirmais ir ikdienas lietošanai, un tam nav lielas ietekmes. Taču otrs ir īstais vārds, ko uztic tikai dažiem, ļoti uzticamiem cilvē­kiem. Sensenos laikos neviens neatklāja savu īsto vārdu, taču mūsu laikos tā vairs nav. Ikviens, kurš zina tavu īsto vārdu, iegūst milzu varu pār tevi. Tu it kā ieliec savu dzīvi cita cilvēka rokās. Katram ir slepenais vārds, taču gandrīz neviens nezina, kāds tas ir.

-    Kā var uzzināt savu īsto vārdu? sekoja jautājums.

-    Elfi savu otro vārdu jūt instinktīvi. Nevienam citam šāds talants nepiemīt. Jātnieki cilvēki parasti devās meklējumos, lai to atklātu vai arī atrastu elfu, kas to pateiktu. Taču tas notika reti, jo elfiem ļoti nepatika atdot šīs zināšanas, atbildēja Broms.

-    Es arī gribētu uzzināt savējo, Eragons grūtsirdīgi novilka.

Broma piere savilkās. Uzmanies. Šīs zināšanas var būt bīs­tamas. Brīdis, kad tu uzzini, kas tu īstenībā esi bez maldiem un izskaistinājumiem ir atklāsmes brīdis, kuram neviens neiziet cauri neskarts. Daži pēc saskarsmes ar šo skarbo reali­tāti pat ir sajukuši prātā. Lielākā daļa cenšas to aizmirst. Taču, tāpat kā vārds var sniegt varu citiem pār tevi, arī tu vari iegūt šādu varu pār sevi, ja patiesība tevi nesalauž.

Un es esmu pārliecināta, ka tevi tā nesalauzīs, Safīra secināja.

-    Tomēr es gribētu uzzināt, Eragons pārliecināts piebilda.

-    Tevi nav viegli atrunāt. Tas ir labi, jo tikai pārliecinātie atrod savu būtību, taču es tev šajā lietā nevaru palīdzēt. īstā vārda meklējumos tev būs jādodas pašam. Broms pakustināja ievainoto roku un saviebās.

-    Kāpēc tu vai es nevarētu roku sadziedēt ar maģijas palī­dzību? jauneklis apvaicājās.

Broms samirkšķināja acis. Tam nav nekādas jēgas vien­kārši tas man nekad nebija ienācis prātā, jo atrodas ārpus manām iespējām. Varbūt tu to varētu paveikt ar pareizo vārdu, taču es negribu, lai tu sevi nogurdinātu.

-    Es tev varētu aiztaupīt sāpes un neērtības, Eragons protestēja.

-    Gan jau es pārcietīšu, Broms neskanīgi attrauca. Lai izārstētu brūci ar maģijas palīdzību, būtu vajadzīgs tikpat daudz enerģijas kā tad, ja tā sadzīs pati. Es negribu, lai tu vairākas dienas būtu noguris. Tev vēl nevajadzētu ķerties pie tik sarež­ģītiem uzdevumiem.

-   Tomēr, ja man ir iespējams sadziedēt tavu roku, vai es spētu kādu atsaukt no mirušo pasaules?

Bromu pārsteidza tāds jautājums, taču viņa atbilde ilgi nebija jāgaida.

-   Vai atceries, ko es tev teicu par uzdevumiem, kas tevi var nogalināt? Šī tava ideja ir tieši tāda. Jātniekiem viņu pašu drošības labad bija aizliegts atdzīvināt mirušos. Redzi, aiz dzī­ves pastāv bezdibenis, kur maģijai nav nekādas nozīmes. Ja tu iekriti šajā bezdibenī, tavs spēks izčākstēs, bet dvēsele izplēnēs tumsā. Burvji, zintnieki un Jātnieki neviens nav ticis pāri šim slieksnim. Dari to, kas tev ir pa spēkam, dziedē ievainojumus, nobrāzumus, varbūt kādu salauztu kaulu -, taču nekādā ziņā neaiztiec mirušus cilvēkus.