Eragons

Viņi bija redzējuši tikai divus urgļus, un tas nelika viņam mieru. Tikai liela urgļu orda varēja nogalināt visus pilsētniekus un izlaupīt pašu pilsētu, taču kur tā ir? Varbūt tie, kurus mēs sastapām, sargāja aizmuguri vai arī bija lamatas, kas sagata­votas tiem, kuri sekoja urgļiem.

Tad viņa domas pievērsās tam, kā viņš nogalināja monstrus. Kāda atklāsme lēnām ienāca viņam prātā. Viņš, Eragons zemnieku puisis no Palankāras ielejas -, bija iesaistījis cīņā maģiju. Maģija! Tas bija vienīgais izskaidrojums notikušajam. Izklausījās neiespējami, taču viņš nespēja noliegt redzēto. Kaut kādā veidā es kļuvu par burvi! Taču viņš nezināja, kā atkal likt lietā šo spēku, ne arī to, kādas ir tā robežas vai tā radītās briesmas. No kurienes man var būt šīs spējas ? Vai tās bija izpla­tītas starp Jātniekiem ? Un, ja Broms zināja par to, kāpēc viņš neko neieminējās par šim spējām ? Pārsteigts un samulsis viņš pakratīja galvu.

Eragons pārmija dažus vārdus ar Safiru, lai noskaidrotu Broma stāvokli un dalītos savās pārdomās. Viņa bija tikpat samulsusi par maģiju kā Eragons. Safira, vai vari atrast kādu drošu vietu? No šejienes es necik tālu neredzu. Kamēr viņa mek­lēja, Eragons turpināja jāt gar Ninoru.

Sauciens domās ieskanējās īsi pirms dienas beigām. Nāc! Safira nosūtīja viņam nomaļas vietas attēlu nelielu klajumu koku audzē pie upes. Eragons pagrieza zirgus un palaida tos rikšos. Safira palīdzēja atrast lieliski nomaskēto pļaviņu tā bija labi noslēpta un diez vai nezinātājs to varētu uziet.

Kad viņš ieradās mazajā klajumā, uguns jau kurējās un gaisā cēlās neliela dūmu strūkliņa. Broms sēdēja blakus ugunskuram, viņa roka bija nolikta savādā leņķī, un Broms to viegli glāstīja. Safira tupēja aiz viņa, un viss pūķa ķermenis bija sasprindzis.

Viņa cieši lūkojās uz Eragonu, jautādama: Vai esi pārlieci­nāts, ka neesi ievainots?

No ārpuses ne… taču par pārējo ķermeni neesmu pārlieci­nāts.

Man bija jāierodas ātrāk.

Nemoki sevi. Mēs visi šodien pieļāvām kļūdas. Man vajadzē­ja palikt tavā tuvumā. Viņas pateicība par šo piezīmi pāršalca pār Eragonu kā vilnis. Viņš paskatījās uz Bromu.

-    Kā tu jūties?

Vecais vīrs paskatījās uz savu roku. Skramba ir liela un sāp arī pēc velna, bet vajadzētu ātri sadzīt. Man nepieciešams jauns apsējs. Šis neturēja tik ilgu laiku, kā cerēju.

Viņi uzvārīja ūdeni, lai izmazgātu Broma ievainojumu. Tad Broms uzlika jaunu apsēju un sacīja:

-    Man ir jāēd, un tu arī izskaties izbadējies. Vispirms paēdī­sim un tad parunāsim.

Kad abu vēderi jau bija pilni ar siltu ēdienu, Broms aizde­dzināja pīpi.

-    Tagad pienācis laiks, lai tu izstāstītu, kas atgadījās, kamēr es biju bezsamaņā. Man ļoti kārojas zināt. Uguns liesmu ņir­boņa atplaiksnīja viņa sejā, izceļot spurainās uzacis.

Eragons nervozi sažņaudza rokas un izklāstīja visu stāstu bez izpušķojumiem. Broms sēdēja kluss, kamēr zēns runāja, arī no viņa sejas neko nevarēja noprast. Kad Eragons beidza stāstu, Broms nodūra acis. Ilgu laiku vienīgā skaņa nāca no sprakšķošā ugunskura. Beidzot Broms sakustējās.

-   Vai esi izmantojis šo spēku arī pirms tam?

. Nē. Vai tu kaut ko zini par to?

-    Mazliet. Broms kļuva domīgs. Laikam jau esmu tavs parādnieks, jo tu izglābi manu dzīvību. Ceru kādreiz tev to atlī­dzināt. Tev jābūt lepnam reti kurš tiek sveikā cauri pēc pirmās tikšanās ar urgli. Taču veids, kādā tu to paveici, ir ļoti bīstams. Varēja gadīties, ka tu būtu iznīcinājis sevi un visu pilsētu.

-    Man taču nebija izvēles, Eragons aizstāvējās. Es jau gandrīz biju urgļu nagos. Ja es vilcinātos, viņi sakapātu mani gabalos.

Broms enerģiski košļāja pīpes kātu. Tev nebija ne jausmas, ko dari.

-    Tad pastāsti man, Eragons mudināja. Es cenšos atrast atbildi šim noslēpumam, taču man nesanāk. Kas notika? Kā es pēkšņi varēju lietot maģiju? Neviens nekad mani nav apmācījis. Es pat buramvārdus vēl nezinu.

Broma acis iezalgojās.

-    Tas nav nekas tāds, ko tev vajadzētu apgūt, un vēl jo mazāk lietot!

-    Nu, es to jau esmu lietojis, un, iespējams, man šīs zināša­nas būs nepieciešamas cīņā. Taču es to nespēšu, ja tu man nepa­līdzēsi. Kā lai to visu saprotu? Vai ir kāds noslēpums, ko man vajadzētu uzzināt tikai tad, kad kļūšu gudrs un vecs? Varbūt tu pats arī neko daudz nezini par maģiju?

-    Puis! Broms ieaurojās. Tu ne tikai pieprasi atbildes uz pilnīgi nesakarīgiem jautājumiem, bet esi arī tāds nekauņa, kādu reti gadās sastapt. Ja tu zinātu, ko jautā, tu vairs nebūtu tik mudīgs uz jautājumu uzdošanu. Neizaicini mani. Broms ieturēja pauzi, ievilka elpu un kļuva daudz laipnāks.

-   Zināšanas, kuras tu gribi iegūt, ir daudz sarežģītākas, nekā tu šobrīd spēj saprast.

Eragons kaismīgi iebilda:

-    Man ir tāda sajūta, ka esmu iemests šajā pasaulē, kur valda dīvaini noteikumi. Man pēc tiem jādzīvo, taču neviens negrasās izskaidrot šos noteikumus.