Eragons

Eragons elsodams stāvēja. Ievilkdams elpu, viņš paskatījās uz savu ledaino plaukstu. Gedwēy ignasia kvēloja kā balts, karsts metāls. Kamēr viņš skatījās, zīme atkal atguva iepriek­šējo apveidu. Eragons sažņaudza dūri, un viņa ķermenim pār­šalca pārguruma vilnis. Viņa spēki bija pilnīgi izsīkuši, it kā viņš vairākas dienas nebūtu ēdis. Eragona ceļi ieliecās, un viņš saļima pret sienu.

19. NODAĻA Brīdinājums

Tiklīdz bija atguvis spēkus, Eragons izstreipuļoja no alejas, vairoties no mirušajiem monstriem. Viņš netika necik tālu, kad Kadoks jau rikšoja klāt.

-     Labi, ka tu neesi ievainots, Eragons nomurmināja. Zēns juta, ka briesmīgi trīc rokas un kustības ir savādi mehāniskas. Viņam likās, it kā tas viss būtu noticis ar kādu citu cilvēku.

Eragons uzgāja Ledusliesmu zirga nāsis bija plaši ieples­tas un ausis cieši pieglaustas pie galvas -, tas dīžājās pie mājas stūra, kuru katru brīdi gatavs mesties auļos. Broms aizvien nekustīgi sēdēja seglos. Eragons domās nomierināja zirgu un, tiklīdz tas bija izdarīts, piegāja pie Broma.

Vecajam vīram uz labās rokas vīdēja gara, cirsta brūce. Asinis no ievainojuma plūda aumaļām, taču cirtiens nebija nedz dziļš, nedz arī plašs. Tomēr Eragons zināja, ka tas ir jāpārsien, pirms Broms zaudē pārlieku daudz asiņu. Brīdi paglaudījis Ledusliesmu, Eragons izslidināja Bromu no segliem. Vecais vīrs bija pārāk smags un nokrita zemē. Eragons bija satriekts par savu vājumu, jo viņš nebija spējis noturēt savu biedru.

Zēna galvā ieskanējās nikns kliedziens. Safira metās lejā no debesīm un nolaidās tieši viņa priekšā, spārnus nesakļaujot. Viņa nikni šņāca, viņas acis meta liesmas. Pūķa aste nikni kul­stījās, un Eragons sarāvās, kad tā noplīkšķēja virs galvas. Vai tu esi ievainots ? viņa jautāja, niknumā vārīdamās.

-    Nē, viņš atteica, noliekot Bromu uz muguras.

Viņa norēcās un iesaucās: Kur ir slepkavas? Es viņus saplosīšu gabalos!

Viņš lēni norādīja alejas virzienā. Nav nekādas vajadzības: viņi jau ir miruši.

Vai tu viņus nogalināji ? Safira izklausījās pārsteigta.

Viņš pamāja. Kaut kā tā sanāca. Dažos vārdos viņš aprakstīja, kas bija noticis, un vienlaikus meklēja seglu somās saites, kurās bija ietīts Zaroks.

Safira domīgi novilka: Tu esi audzis.

Eragons noņurdēja. Viņš atrada garu saiti un uzmanīgi atrotīja Broma piedurkni. Jauneklis iztīrīja brūci ar dažiem stīviem vēzieniem un cieši apsaitēja roku. Es gribētu, lai mēs būtu Palankāras ielejā, viņš bilda Safīrai. Tur es zināju, kādi augi noder dziedināšanai. Šeit man nav skaidrs, kas viņam varētu palīdzēt. Viņš pacēla Broma zobenu no zemes, notīrīja to un ielika atpakaļ maksti pie Broma jostas.

Mums jādodas prom, sacīja Safira. Var gadīties, ka apkārtnē ložņā urgļi.

Vai tu vari panest Bromu ? Tavi segli noturēs viņu vietā, un tu vari aizsargāt veco vīru.

Jā, bet vienu es tevi neatstāšu.

Labi, lido aiz manis, un dodamies prom no šejienes. Viņš piesēja seglus uz Safiras muguras, tad apkampa Bromu un mēģināja viņu pacelt, taču spēka vēl aizvien bija par maz. Safira, palīdzi!

Viņa izlocīja kaklu un paņēma zobos Broma apmetni. Sasprindzinājusi kaklu, Safira pacēla veco vīru no zemes kā kaķene mazu kaķēnu un uzlika sev uz muguras. Tad Eragons ielika Broma kājas kāpšļos un nostiprināja tās. Viņš paskatījās uz veco vīru, kad tas ievaidējās un sakustējās.

Broms mirkšķināja acis un aptaustīja galvu. Viņš norūpējies paskatījās uz Eragonu. Vai Safira paguva ierasties laikus?

Eragons pakratīja galvu. Es paskaidrošu vēlāk. Tava roka ir ievainota. Es to apsaitēju, cik labi vien varēju, taču tev vajag atpūsties kādā drošā vietā.

-Jā, Broms teica, piesardzīgi taustot roku. Vai tu zini, kur ir mans zobens… Ā, redzu, ka esi to atradis.

Eragons beidza savilkt ciešāk seglu saites.

-    Safira nesīs tevi uz muguras un sekos aiz manis.

-   Vai esi pārliecināts, ka gribi, lai es jāju ar viņu? pārvai­cāja Broms. Es varu jāt ar Ledusliesmu.

-    Nejau tagad. Tu esi ievainots. Jājot ar Safiru, tu nenokritīsi, ja arī zaudēsi samaņu.

Broms pamāja ar galvu. Man tas ir liels gods. Viņš ar veselo roku apskāva Safiras kaklu, un pūķis strauji pacēlās gaisā. Eragons atkāpās, izvairīdamies no viņas spārnu izraisī­tajiem virpuļvējiem, un atgriezās pie zirgiem.

Viņš piesēja Ledusliesmu aiz Kadoka un devās prom no Jazuakas, atgriezdamies uz pazīstamās takas un virzīdamies uz dienvidiem. Tā locījās cauri akmeņainam apvidum, pagriezās pa kreisi un turpināja vīties gar Ninoras krastu. Takas malā vietām auga papardes, sūnas un mazi krūmi. Zem kokiem bija patīkami vēss, taču Eragons neļāva jaukajam laikam ieaijāt modrību. Viņš uz brīdi apstājās, lai uzpildītu ūdens maisus un padzirdītu zirgus. Palūkodamies uz leju, viņš ievēroja razaku pēdas. Vismaz mēs dodamies pareizā virzienā. Safira riņķoja virs galvas, modri viņu sargājot.