Eragons

Eragons neticīgi iesmējās.

-    Varbūt tu redzi kaut ko tādu, kas man nav zināms. Kā tu vari būt tik pārliecināts, ja viss daudzu jūdžu apkārtnē izskatās pilnīgi vienāds?

-    Es vados nevis pēc zemes, bet gan pēc saules un zvaig­znēm. Tās mūs neaizvedīs sāņus. Nāc! Dosimies ceļā. Muļķīgi spriest par likstām, kuru nav. Mēs drīz ieraudzīsim Jazuaku.

Bromam bija taisnība. Pirmā pilsētiņu pamanīja Safira, taču tikai dienas otrajā pusē arī pārējie to ieraudzīja kā tumšu pakalnu pie apvāršņa. Tomēr Jazuaka vēl aizvien bija diezgan tālu pilsētu varēja saskatīt tikai tādēļ, ka viņi atradās līdze­numā. Kad ceļinieki piejāja tuvāk, katrā pilsētiņas pusē viņi redzēja tumšu līniju, kas izzuda tālumā.

-    Ninoras upe, Broms norādīja uz to.

Eragons pievilka grožus, lai apstādinātu Kadoku.

-    Safīru pamanīs, ja viņa paliks kopā ar mums. Vai viņai būtu jānoslēpjas, kad dosimies uz Jazuaku?

Broms pakasīja zodu un paskatījās uz pilsētiņu.

-   Vai redzi to upes ieloku? Saki, lai viņa mūs gaida tur. Tas ir gana tālu no Jazuakas, lai neviens viņu neatrastu, un arī tik tuvu, lai viņa nepazustu. Mēs dosimies uz pilsētu, dabūsim, ko mums vajag, un atkal satiksimies ar viņu.

Man tas nepatīk, Safira sacīja, kad Eragons izklāstīja plānu. Mani kaitina, ka visu laiku jāslēpjas kā noziedzniekam.

Tu zini, kas notiktu, ja mūs atklātu. Pūķis noņurdēja, taču pakļāvās un devās prom, lidojot zemu virs zemes.

Viņi turpināja ceļu ātrā gaitā, tiekdamies ātrāk atrast mal­tīti un ūdeni. Pilsētiņā viņi ieraudzīja vairākus dučus dūmu strūkliņu paceļamies no māju skursteņiem, taču uz ielām nevie­nu nemanīja. Pilsētu ieskāva neparasts klusums. Kā sarunājuši abi apstājās pie pirmās mājas. Eragons strupi bilda:

-    Neviens suns nerej. -Nē.

-    Tomēr tas neko nenozīmē.

-    …Nē.

Eragons uz brīdi apklusa.

-    Kādam mūs jau vajadzēja ieraudzīt. -Jā.

-    Kāpēc tad neviens nav iznācis?

Broms, samiedzis acis, skatījās saulē.

-   Varbūt baidās.

-   Varētu būt, piekrita Eragons. Viņš kādu mirkli klusēja. Un ja nu tas ir slazds? Varbūt razaki mūs gaida.

-    Mums nepieciešama pārtika un ūdens.

-    Ir taču Ninora.

-    Vajadzīga arī pārtika.

-    Taisnība. Eragons palūkojās apkārt. Tātad ejam iekšā?

Broms paraustīja grožus.

Jā, bet ne kā muļķi. Tā ir galvenā ieeja Jazuakā. Ja vispār ierīkots slēpnis, tas ir pavisam netālu. Neviens negaidīs mūs ierodamies no citas puses.

-    Tātad ejam no sāniem? vaicāja Eragons. Broms pamāja ar galvu un izvilka zobenu, turot kailo asmeni pie sāniem. Eragons uzvilka stopu un turēja gatavībā bultu.

Viņi klusiem soļiem jāja ap pilsētas mūriem un piesardzīgi iekļuva tajā iekšā. Ielas bija tukšas, un tikai maza lapsa aiz­šāvās garām, kad viņi pierikšoja tuvāk. Mājas bija tumšas, un ceļiniekus pārņēma ļaunas priekšnojautas, kad tie ieraudzīja izdauzītus logus. Daudzas durvis karājās salauztās eņģēs. Zirgi satraukti bolīja acis. Eragona plauksta ieniezējās, taču viņš turējās pretī vēlmei to pakasīt. Kad abi ierikšoja pilsētas centrā, viņš ciešāk sažņaudza savu stopu.

-    Dievi augstie! viņš nočukstēja bāls kā krīts.

Acu priekšā bija kaudzē samesti nogalinātu cilvēku līķi sastinguši, ar sāpju izteiksmi sejā. Viņu drēbes bija izmirkušas asinīs, un sadangātā zeme piesūkusies ar tām. Noslepkavotie vīrieši gulēja virs sievietēm, kuras bija mēģinājuši pasargāt. Mātes vēl aizvien turēja apskāvienos bērnus, bet mīlnieki, kas bija mēģinājuši viens otru aizklāt, gulēja mūžīgā nāves apskā­vienā. Visus bija caururbušas melnas bultas. Slepkavas nebija žēlojuši ne jaunus, ne vecus. Taču pats briesmīgākais bija dze­loņains šķēps virs augumu kalna, kura galā bija uzdurts balts bērna ķermenītis.

Eragona acis aizmigloja asaras, un viņš mēģināja novērst skatienu, taču mirušo sejas nelaida to vaļā. Zēns cieši ielūkojās viņu pavērtajās acīs un domāja, cik viegli ievainojama ir cilvēka dzīve. Kāda nozīme mūsu dzīvei, ja tā var beigties šādi ? Viņu pārņēma bezcerības vilnis, bija grūti elpot.

Krauklis nolaidās no debesīm kā melna ēna un uzmetās uz šķēpa. Tas pacēla galvu un rūpīgi aplūkoja bērna ķermenīti.

-    Nē, tu neuzdrošināsies, nošņācās Eragons, atvilkdams stopa stiegru un palaizdams bultu ar skaļu trinkšķi. Krauklis nokrita ar bultu krūtīs, spalvas vien paputēja. Eragons ielika stopā nākamo bultu, taču sajuta nelabumu un izvēmās, pārlie­cies pār Kadoka sānu.

Broms paplikšķināja viņam pa muguru. Kad Eragons atgu­vās, Broms iejūtīgi pajautāja:

-    Vai tu gribi mani sagaidīt aiz Jazuakas mūriem?

-     Nē, es palikšu, vārgi atteica Eragons un noslaucīja muti. Viņš vairījās uzlūkot pastrādātos briesmu darbus. Kas to varē­ja izdarīt… Viņš nevarēja dabūt vārdus pār lūpām.

Broms pielieca galvu.

-    Tie, kam patīk citu cilvēku ciešanas un sāpes. Tiem ir dažādas sejas un mainīgs izskats, taču tos dēvē tikai vienā vārdā: ļaunums. To nevar izprast. Vienīgais, kas ir mūsu spē­kos, apraudāt un godāt mirušos.

Viņš nolēca no Ledusliesmas un apgāja apkārt, uzmanīgi izlūkodams nomīņāto zemi.