Eragons

Viņa pacēlās spārnos, bet Eragons un Broms sāka doties lejup. Taka daudzviet izzuda, un viņiem pašiem vajadzēja mek­lēt ceļu. Brīžiem, kad taka kļuva pavisam krauja, viņi kāpa nost no zirgiem un ejot turējās pie kokiem, lai nenoslīdētu pa nogāzi. Vietumis akmeņi vaļīgi kustējās, un kāpiens bija bīs­tams. Lai gan pūta auksts vējš, viņi bija nosvīduši un visu laiku dusmojās.

Ceļinieki sasniedza kalna pakāji dienas vidū un apstājās, lai atpūstos. Anora tecēja pa kreisi no viņiem un plūda uz zie­meļiem. Ass vējš zēģelēja pa līdzenumu, nežēlīgi pātagodamsceļotājus. Zeme bija sažuvusi, un putekļi triecās acīs.

Līdzenums nomāca Eragonu, visā apkārtnē nebija ne paugu­ra, ne uzkalna. Visu savu dzīvi viņš bija dzīvojis līdzās lieliem un maziem kalniem. Bez to klātbūtnes viņš jutās kails un ievai­nojams kā pele zem ērgļa visu redzošās acs.

Aizvijusies līdz līdzenumam, taka sadalījās trijos ceļos. Pir­mais atzars veda uz ziemeļiem, uz to pusi, kur atradās Konona viena no lielākajām ziemeļu pilsētām. Otrais atzars veda pāri līdzenumam uz priekšu, bet pēdējais uz dienvidiem. Ceļinieki izpētīja visus trīs ceļus, meklējot razaku pēdas, un galu galā atrada tās uz vidējā atzara.

-    Pēc visa spriežot, viņi devušies uz Jazuaku, Broms do­mīgi novilka.

-    Kur tas ir?

-     Tieši uz austrumiem. Jājot ar zirgiem, paies četras dienas, ja nekas nekavēs ceļā. Tas ir mazs ciems Ninoras krastā. Viņš norādīja ar roku uz Anoru. Mūsu vienīgā ūdenskrātuve ir šeit. Mums jāpiepilda ūdens maisi, pirms sākam doties pāri līdzenu­mam. Starp Jazuaku un šejieni nav nevienas citas ūdenskrā­tuves.

Eragons pamazām sāka just medību prieku. Pēc dažām dienām, varbūt pat ātrāk, viņš varēs izmantot savas bultas, lai atriebtu Garova nāvi. Un tad… Jauneklis vairījās domāt, kas varētu būt pēc tam.

Viņi piepildīja ūdens maisus, padzirdīja zirgus un arī paši padzērās, cik vien spēja. Safira piebiedrojās viņiem un arī iedzēra dažus malkus ūdens. Iestiprinājušies viņi pagriezās uz austrumiem un devās pāri līdzenumam.

Eragonam ienāca prātā, ka vējš viņu padara traku. Tā dēļ viņš jutās nožēlojami lūpas sasprēgāja, mute izkalta un acis

iekaisa. Nemitīgas brāzmas sekoja ceļiniekiem visu dienu. Un vakarā vējš tikai kļuva vēl spēcīgāks.

Nekādas nojumes tuvumā nebija, tādēļ viņiem vajadzēja veidot apmetni atklātā laukā. Eragons atrada kādu pundurkrūmu mazu, sīkstu augu, kas spēja augt šajos skarbajos apstāk­ļos, un izrāva to. Viņš rūpīgi izveidoja ugunskuru un mēģināja kaudzi aizdedzināt, taču neizžuvušie zari tikai dūmoja un izpla­tīja kodīgu smaku. Pārskaities viņš pameta šķiltavas Bromam.

-   Es nevaru iekurt, turklāt traucē tas griezīgais vējš. Varbūt tu vari to aizdedzināt citādi būs jāēd aukstas vakariņas.

Broms aptupās pie krūma un vērtējoši to aplūkoja. Viņš pārbīdīja dažus zarus, tad aizšķīla šķiltavas tā, ka dzirksteles vien pašķīda uz sauso augu. Sāka plūst dūmi. Broms drūmi paskatījās un mēģināja vēlreiz, taču viņam neveicās labāk par Eragonu. Brisingr! viņš nikni iesaucās, atkal šķiļot uguni. Pēkšņi parādījās liesmas, un viņš pakāpās malā ar priecīgu sejas izteiksmi.

-    Te nu būs, laikam uguns gailēja iekšpusē.

Abi pacīnījās ar paštaisītiem zobeniem, kamēr ēdiens vārījās. Nogurums lika sevi manīt, tādēļ viņi saīsināja mācību stundu. Pēc tam kad abi bija jau paēduši, viņi nogūlās pie Safiras sāniem un aizmiga pateicīgi par viņas spārnu sniegto nojumi.

Rīts sveicināja viņus ar to pašu auksto vēju, kas gaudoja pāri baisajam plašumam. Eragona lūpas naktī bija sasprēgājušas, un katru reizi, kad viņš runāja vai smaidīja, tās noklāja asins lāses. Nolaizot lūpas kļuva vēl sāpīgākas. Bromam neklājās labāk. Viņi iedeva zirgiem nedaudz padzerties un tad kāpa tiem mugurā. Diena aizritēja vienmuļā un grūtā jāšanā.

Trešās dienas rītā Eragons pamodās krietni izgulējies. Tur­klāt vējš bija norimis un Eragons bija lieliskā omā. Taču drīz vien labais noskaņojums pazuda. Tālumā debesis satumsa un gaisu satricināja pērkona dārdi.

Broms paraudzījās uz mākoņiem un saviebās.

Parasti es izvairītos no šāda negaisa, taču tas sasniegs mūs, lai ko mēs darītu. Tad jau labāk doties uz priekšu.

Kad viņi tika līdz tumšajiem mākoņiem, visapkārt bija kluss. Viņi iejāja negaisa ēnā, un Eragons pacēla galvu. Negaisa māko­nim bija dīvaina forma tas izskatījās pēc katedrāles ar milzīgu, izliektu jumtu. Mazliet sasprindzinot iztēli, viņš spēja saskatīt pīlārus, logus, ēkas stāvus un ņirdzošas gorgonas. Negaisā jau­tās mežonīgs skaistums.

Eragons nolaida skatienu un ieraudzīja, kā zāle sakustas milzīgā vilnī. Tikai pēc sekundes viņš saprata, ka vilni bija izraisījusi negaidītā vēja brāzma. Arī Broms to ieraudzīja, un viņi nolieca plecus, gatavodamies vētrai.

Kad negaiss jau teju teju bija turpat virs viņiem, Eragonam prātā ienāca šausminoša doma, un viņš atliecās seglos, klieg­dams gan balsī, gan domās: Safir-a laidies lejā! Broms nobā­lēja. Virs galvām viņi ieraudzīja pūķi laižamies zemē. Viņa nespēs nolaisties!