Eragons

Nekas, viņa atbildēja. Jautri skatīties, ka tādu jaunuli kā tu sakauj vecs vīrs. Viņa atkal norēcās, un Eragons nosarka, saprazdams, ka pūķis smejas. Cenzdamies saglabāt kaut kādas cieņas paliekas, viņš nogūlās uz viena sāna un aizmiga.

Nākamajā dienā jauneklis jutās vēl sliktāk. Viņa rokas klāja nobrāzumi, un sāpes visās malās apgrūtināja kustības. Broms paskatījās pāri brokastu biezputrai un nosmīkņāja.

-    Kā jūties?

Eragons noņurdēja un ķērās pie brokastīm.

Dodoties ceļā, viņi uzņēma ātru gaitu, lai Terinsfordā no­nāktu vēl pirms pusdienlaika. Pēc pirmās jūdzes ceļš kļuva platāks, un tālumā abi ieraudzīja dūmus.

-    Labāk saki Safīrai, lai lido tālāk un gaida mūs Terinsfordas otrā galā, sacīja Broms. Šeit viņai jāpiesargājas, citādi cilvēki var to pamanīt.

-    Kāpēc tu pats viņai to nepasaki? Eragons izaicinoši prasīja.

-    Pieņemts uzskatīt, ka runāšana ar svešu pūķi liecina par sliktu uzvedību.

-    Kārvahallā tev tas nesagādāja grūtības.

Broma lūpas savilkās smaidā.

-    Es darīju to, kas man bija jādara.

Eragons uzmeta Bromam drūmu skatienu un darīja, kā viņš bija teicis. Brīdinājums Safīrai: Esi piesardzīga, Impērijas kalpotāji var būt noslēpušies jebkur.

Kad grambas ceļā kļuva dziļākas, Eragons pamanīja vairā­kus pēdu nospiedumus. Zemnieku saimniecības ceļa malā lie­cināja, ka Terinsfordā vairs nav tālu. Pilsētiņa bija lielāka par Kārvahallu, taču haotiska mājas bija celtas juku jukām.

-    Kāds juceklis, sacīja Eragons. Viņš neredzēja Demptona dzirnavas. Baldors un Albriks ap šo laiku jau ir satikuši Roranu. Jebkurā gadījumā Eragons nekāroja satikt savu brālēnu.

-   Jā, neglīta gan, piekrita Broms.

Anoras plūdums atdalīja viņus no pilsētas, un upes krastus savienoja varens tilts. Kad viņi pienāca tam tuvāk, no krūmiem izlīda gluma paskata vīrelis un aizšķērsoja gājējiem ceļu. Viņa krekls bija pārāk īss, un netīrais vēders vēlās pāri auklas jos­tai. Zobi aiz sasprēgājušām lūpām atgādināja drūpošus kapak­meņus.

-   Jūs var šite pat piestāt. Šis i mans tilts. Maksā ķešā, un tiks pāri.

-    Cik jāmaksā? Broms apvaicājās samiernieciskā balsī. Viņš izvilka maciņu, un tilta sargs atplauka.

-    Piecas kronas, viņš sacīja, atšiepdams lūpas platā smai­dā. Eragons vārījās dusmās par pārmērīgo cenu un jau iekarsis gribēja iebilst, tomēr Broms apklusināja viņu ar ašu skatienu. Vecais vīrs bez vārda runas pasniedza monētas. Vīrs tās ielika maisiņā, kas karājās tam pie jostas.

-   Paldiesiņš, vīrelis sacīja mēdīgā balsī un pagāja nost no ceļa.

Sperot soli, Broms paklupa un satvēra tilta sarga roku, lai noturētos.

-   Skaties, kur ej, noņurdēja netīrais vīrelis, pavirzīdamies sāņus.

-    Piedodiet, Broms atvainojās un turpināja ceļu pāri tiltam kopā ar Eragonu.

-    Kāpēc tu nekaulējies? Viņš tev trīs ādas novilka! Eragons iesaucās, kad abi bija jau tālu prom. Varbūt viņam nemaz nepieder tas tilts. Mēs varētu viņu pastumt malā.

-    Iespējams, Broms piekrita.

-    Tad kāpēc viņam maksāt?

-    Tāpēc, ka tu nevari strīdēties ar visiem pasaules muļķiem. Vienkāršāk ļaut, lai notiek pēc viņu prāta, un tad apvest ap stūri, kad šie zaudējuši modrību. Broms pavēra plaukstu, un saulē iemirdzējās vesela riekšava monētu.

-    Tu nogriezi viņam maku! Eragons neticīgi noelsās.

Broms pamiedza aci un ielika naudu kabatā.

-   Un tajā bija briesmīgi daudz monētu. Viņam nevajadzēja glabāt visu naudu vienuviet. Pēkšņi no upes otra krasta atska­nēja sāpīgs kauciens. Es teiktu, ka mūsu draugs tikko atklājis savu zaudējumu. Ja redzi kādu sargkareivi, dod man ziņu.

Viņš satvēra maza žeņķa plecu, kas skrēja starp mājām, un vaicāja:

-   Vai zini, kur mēs varētu nopirkt zirgus? Bērns skatījās viņā nopietnām acīm, tad norādīja uz lielu stalli gandrīz otrā Terinsfordas galā.

-    Paldies, Broms pateicās un pasniedza sīku monētu.

Staļļa abas lielās durvis bija vaļā, pavērdamas skatam divas

garas zirgu rindas. Tālākā siena bija nokārta ar segliem, iejūgu un citām zirglietām. Muskuļains vīrs stāvēja tālākajā galā un sukāja baltu ērzeli. Viņš pacēla roku un pamāja, lai nācēji iet iekšā.

Kad viņi pienāca tuvāk, Broms atzinīgi piebilda:

-    Skaists dzīvnieks.

-Jā, ir gan. Viņu sauc Ledusliesma. Mani Haberts. Haberts pasniedza raupju plaukstu un dedzīgi paspieda roku gan Eragonam, gan Bromam. Iestājās klusuma brīdis, jo viņš gaidīja, kad abi teiks savu vārdu. Kad nācēji neturpināja, viņš jautāja:

-    Kā varu palīdzēt?

Broms pamāja ar galvu.

-    Mums vajag divus zirgus ar visām zirglietām. Zirgiem jābūt ātriem un izturīgiem, mēs gatavojamies daudz ceļot.

Haberts domāja īsu brīdi.

-   Man nav daudz tādu dzīvnieku, un tie, kas man ir, nav lēti. Ērzelis nemierīgi kārpījās, bet īpašnieks to ar dažiem glāstiem nomierināja.

-    Cena nav šķērslis. Es ņemšu labāko, kas jums ir, sacīja Broms. Haberts pamāja un klusēdams piesēja ērzeli pie steliņģa. Viņš piegāja pie sienas un sāka ņemt nost seglus un citas zirg­lietas. Drīz vien izauga divas vienādas kaudzes. Tad viņš nogāja gar steliņģu rindu un izveda divus rumakus. Viens bija bērs, bet otrs salns. Bērais zirgs raustījās pie pavadas.