Eragons

Viņš izklāstīja paņēmienus, kā aizstāvēties, ja uzbrūk pūķa Jātnieks, ja ej kājām vai esi zirga vai pūķa mugurā, un kā sākt cīņu ar šādu uzbrucēju. Pūķu vēderi bija klāti bruņām, bet paduses ne. Eragons nemitīgi pārtrauca viņu ar jautājumiem, un Broms šķita priecīgs par tiem. Šādi runājot, stundas aiztraucās nemanāmi.

Pienāca vakars, un viņi jau bija tuvu Terinsfordai. Kad debe­sis satumsa, abi sāka raudzīties pēc apmetnes vietas. Eragons jautāja:

-    Kas bija tas Jātnieks, kam piederēja Zaroks?

-    Dižs karotājs, atbildēja Broms, kuru ļoti bijājās viņa laikabiedri. Viņam piederēja liela vara.

-    Kā viņu sauca?

-    Neteikšu.

Eragons uzstājīgi gribēja zināt Jātnieka vārdu, taču Broms bija nelokāms.

-    Es negribu atstāt tevi neziņā gluži pretēji, taču dažas zināšanas būtu bīstamas un novērstu tevi no mērķa. Man nav nekāda iemesla satraukt tevi ar šādām lietām, līdz tev būs laiks un spēks, lai tiktu ar tām galā. Es tikai gribu pasargāt no tiem, kas vēlas tevi izmantot ļauniem mērķiem.

Eragons nikni palūrēja uz viņu.

-    Zini ko, man liekas, ka tev tikai patīk runāt mīklās. Es gandrīz jau esmu nolēmis pamest tevi, lai tās mani netraucētu. Ja gribi kaut ko sacīt, tad saki, nevis danco riņķī ar miglainiem izteikumiem!

-    Esi mierīgs. Viss tiks pateikts īstajā brīdī, Broms uzma­nīgi piebilda. Eragons noņurdēja, nebūdams pārliecināts.

Viņi atrada ērtu vietu, kur pārlaist nakti, un izveidoja ap­metni. Safīra viņiem piebiedrojās, kad vakariņas jau bija gandrīz gatavas. Vai tev radās brīdis, lai pamedītu ? vaicāja Eragons.

Viņa uzjautrināta nošņaukājās. Ja jūs abi būtu vēl lēnāki, man būtu laiks aizlidot pāri jūrai un atpakaļ, un arī tad es neatpaliktu no jums.

Tāpēc jau nav jāaizvaino. Turklāt mēs virzīsimies uz priekšu ātrāk, tiklīdz tiksim pie zirgiem.

Viņa izpūta dūmu mākuli. Varbūt, bet vai tas būs gana ātri, lai noķertu razakus? Viņi mums ir vairākas dienas un daudzas jūdzes priekšā. Un viņiem varētu būt aizdomas, ka esam tiem uz pēdām. Viņi nemaz nesagrautu māju tik iespaidīgi, ja vien negribētu tevi izaicināt sekot viņiem.

Es nezinu, Eragons satraucies atbildēja. Safīra saritinājās blakus, un viņš atspiedās pret pūķa vēderu, priecādamies par siltumu. Broms apsēdās ugunskura pretējā pusē, drāzdams divus garus mietus. Pēkšņi viņš meta ar vienu Eragonam; jauneklis nedomājot to noķēra, kad tas lidoja pāri sprakšķošajām liesmām.

-   Aizsargājies! uzkliedza Broms, celdamies kājās.

Eragons paskatījās uz mietu savās rokās un pamanīja, ka tas

ir ļoti līdzīgs zobenam. Broms gribēja cīnīties? Kādas tad veca­jam vīram ir izredzes? Ja viņš grib spēlēt šo spēlīti, lai tā būtu, taču, ja Broms cer sakaut mani, viņu gaida pārsteigums.

Viņš piecēlās, kad Broms meta loku ap ugunskuru. Viņi uz brīdi nostājās viens otram pretī, tad Broms uzbruka, vēzējot savu mietu. Eragons centās aizkavēt uzbrukumu, bet bija par lēnu. Jauneklis iekaucās, kad Broms iesita viņam pa ribām, un aizstreipuļoja prom.

Nedomādams viņš metās uz priekšu, taču Broms viegli atvairīja sitienu. Eragons ar māņu kustību meta nūju Broma galvas virzienā, tad pēdējā brīdī centās iesist viņam pa sānu. Nometnē noskanēja vien, kad abi mieti atsitās viens pret otru.

-   Ā, tu mānies labi! iesaucās Broms, acīm mirdzot. Viņa roka ātri pašāvās, un Eragonam galvaskausa labajā pusē uzlies­moja sāpes. Viņš apdullis nokrita zemē kā maiss.

Auksta ūdens šalts atgrieza Eragonam samaņu, un viņš pie­cēlās sēdus, spļaudams ūdeni. Viņa galva džinkstēja, un uz sejas bija redzamas sarecējušas asinis. Broms stāvēja viņam blakus ar kastroli pilnu ar kausētu sniega ūdeni.

-    Tev tā nevajadzēja darīt, Eragons nikni sacīja, mēģinā­dams pieslieties kājās. Viņam reiba galva un kājas grīļojās.

Broms sarauca uzacis.

-   Ak tā? īsts ienaidnieks nesitīs maigi, un es arī ne. Vai man būtu jāatbalsta tava… neziņa, lai tu justos labāk? Es tā nedomāju. Viņš paņēma mietu, ko Eragons bija nometis, un pasniedza. Aizsargājies!

Eragons truli raudzījās uz koka gabalu un papurināja galvu.

-   Aizmirsti man jau bija gana. Jauneklis pagriezās prom un paklupa, kad sajuta belzienu pa muguru. Viņš rūkdams apmetās riņķī.

-    Nekad negriez muguru ienaidniekam! strupi atcirta Broms, tad pameta viņam nūju un uzbruka. Eragons atkāpās apkārt ugunskuram, izvairoties no straujā uzbrukuma.

-    Ievelc rokas. Turi ceļgalus kopā, kliedza Broms. Viņš tur­pināja sniegt pamācības, tad apstājās, lai Eragonam parādītu, kā precīzi veikt kādu noteiktu kustību.

-    Izdari vēlreiz, bet šoreiz nesteidzies! Viņi palēnināti apguva vairākus kustību veidus, pirms atgriezās pie niknās sacensības. Eragons ātri apguva cīņas mākslu, taču, lai arī kā centās, viņš nevarēja atsist vairāk kā dažus Broma cirtienus.

Kad viņi beidza cīņu, Eragons nokrita uz segas un vaidēja. Viņam sāpēja visas maliņas Broms ar savu mietu nebija sau­dzīgs. No Safiras rīkles izlauzās garš, klepojošs rēciens, un viņa savieba lūpu, līdz kļuva redzama lielisku zobu rinda.

Kas tev kaiš? viņš aizkaitināts vaicāja.