Eragons

-   Cik viņu kopā ir? tincināja Eragons, prātodams, no kurie­nes Broms to visu uzzinājis.

-   Cik man zināms, tikai tie divi, kurus tu satiki. Varbūt ir vairāk, bet nekad neesmu dzirdējis. Varbūt tie ir pēdējie no kādas izmirstošas rases. Redzi, viņi ir karaļa personīgie pūķu mednieki. Tiklīdz Galbatoriksu sasniedz baumas par pūķi, viņš sūta raza­kus noskaidrot, vai tā ir taisnība. Viņiem līdzi velkas nāves sliede.

Broms izpūta vairākus dūmu aplīšus un skatījās, kā tie ceļas virs kazenājiem. Eragons nepievērsa uzmanību dūmiem, līdz pamanīja, ka tie maina krāsu un šaudās apkārt. Broms viltīgi piemiedza ar aci.

Eragons bija pārliecināts, ka neviens nebija redzējis Safīru; kā gan Galbatorikss būtu uzzinājis par viņu? Kad viņš skaļā balsī minēja savus iebildumus, Broms sacīja:

-    Tev taisnība, diez vai kāds no Kārvahallas būtu informējis karali. Kāpēc nepastāsti, kur tu dabūji to olu un kā izaudzināji Safīru, tas varētu viest zināmu skaidrību.

Eragons vilcinājās, tad izstāstīja visus notikumus, kopš viņš Korē uzgāja olu. Zēns jutās labi, ka beidzot varēja ar kādu dalīties šajā noslēpumā. Broms uzdeva tikai dažus jautājumus, taču galvenokārt uzmanīgi klausījās. Saule jau taisījās uz rietu, kad Eragons beidza savu stāstu. Abi klusēja, līdz mākoņi iekrāsojās sārti. Tad Eragons pārtrauca klusumu:

-    Es gribētu zināt, no kurienes viņa ir ieradusies, jo pati Safira to neatceras.

Broms paslēja galvu.

-    Nezinu… Tavs stāsts daudz ko noskaidroja. Es esmu pār­liecināts, ka neviens, izņemot mūs, Safiru nav redzējis. Razaku informācijas avots, iespējams, ir ārpus šīs ielejas. Kāds, kas šobrīd varbūt ir miris… Šis laiks tev nav bijis viegls, un tu esi daudz ko paveicis. Esmu pārsteigts par tavu izturību.

Eragons nekustīgi skatījās tālumā un tad pajautāja:

-    Kas notika ar tavu galvu? Izskatās, it kā tev iesists ar akmeni.

-    Nē, bet tu esi tuvu patiesībai. Broms ievilka krietnu dūmu no savas pīpes. Es ložņāju pie razaku apmetnes pēc tumsas, mēģinādams uzzināt kaut ko, bet viņi mani pārsteidza ēnā. Tas bija labi sagatavots slazds, taču šie briesmoņi mani nenovērtēja, un es novedu viņus no pareizā ceļa. Taču diemžēl, viņš saviebās, par savu muļķību man nācās samaksāt ar šo ievainojumu. Apdullināts es nokritu zemē un neatguvu samaņu līdz nākamajai dienai. Bet tad jau viņi bija nonākuši pie tavas mājas. Bija jau par vēlu, lai apturētu razakus, taču es sekoju viņiem. Tieši tad mēs arī satikāmies uz ceļa.

Kas viņš tāds ir, ka iedomājas, ka varēs viens aizkavēt raza­kus? Viņi uzbruka Bromam tumsā un tikai apdullināja viņu? Eragons nepacietīgs un iekarsis jautāja:

-   Kad tu ieraudzīji to zīmi -gedwēy ignasia uz manas plauk­stas, kāpēc nepaskaidroji, ka tie ir razaki? Es būtu brīdinājis Garovu, nevis pirmām kārtām devies pie Safiras, un mēs būtu aizbēguši visi trīs kopā.

Broms nopūtās.

-   Es tobrīd nezināju, ko darīt. Domāju, ka varēšu noturēt razakus drošā attālumā no tevis un, kad tie dosies prom, uzdot tev tiešu jautājumu par Safiru. Taču viņi izrādījās gudrāki par mani. Es no sirds nožēloju šo kļūdu, kas tev tik dārgi mak­sājusi.

-   Kas tu esi? asi vaicāja Eragons. Kā vienkāršam ciema stāstniekam var būt Jātnieka zobens? Kā tu zini par razakiem?

Broms izdauzīja pīpi.

-    Man liekas, es skaidri pateicu, ka negrasos runāt par to.

-   Mans tēvocis tā dēļ ir miris. Miris! Eragons iekliedzās, cirzdams ar roku tukšā gaisā. Es tev uzticējos, jo Safira tevi ciena, bet ne vairāk! Tu neesi tas cilvēks, ko pazinu Kārvahallā visus šos gadus. Paskaidro, kas tu esi!

Broms ilgi skatījās, kā dūmi virpuļo starp viņiem. Grumbas viņa pierē bija kļuvušas vēl dziļākas. Viņš nekustējās, vien laiku pa laikam pacēla pie mutes pīpi un ievilka dūmu, un tad beidzot sacīja:

-   Varbūt tu nekad neesi par to domājis, taču lielākā daļa manas dzīves aizritējusi ārpus Palankāras ielejas. Stāstnieka apmetni es uzliku tikai Kārvahallā. Dažādiem cilvēkiem esmu spēlējis dažādas lomas mana pagātne nav vienkārša. Šeit es nonācu daļēji tāpēc, ka vēlējos aizbēgt no tās. Neesmu tas vīrs, par ko tu mani uzskati.

-    Hā! nosmīkņāja Eragons. Un kas tad tu esi?

Broms mierīgi pasmaidīja.

-    Es esmu tas, kurš atrodas šeit, lai tev palīdzētu. Nenopel šos vārdus tie ir patiesākie, kurus esmu sacījis. Taču es negra­sos atbildēt uz taviem jautājumiem. Pagaidām tev nav nekādas vajadzības dzirdēt manu stāstu, turklāt tu to vēl neesi pelnījis. Jā, man ir zināšanas, kuru nebūtu Bromam-stāstniekam, taču es esmu kas vairāk. Tev būs jāiemācās sadzīvot ar to, ko esi uzzinājis, kā arī ar to, ka es nesniedzu savas dzīves aprakstu ikvienam, kas prasa.

Eragons drūmi blenza viņā. Tad, celdamies kājās, izmeta:

-    Es eju gulēt!

Broms neizskatījās pārsteigts, taču viņa acīs vīdēja skumjas. Viņš izritināja savu segu pie ugunskura, bet Eragons iekārtojās blakus Safīrai. Pāri apmetnei klājās ledains klusums.

15. NODAĻA Seglu šūšana