Eragons

-     Der pavisam labi, sacīja Broms. Viņa balsī ieskanējās kaut kas savāds, neizprotams. Vai tās bija zaudējuma sāpes, pārsteigums, bailes, skaudība, Eragons nevarēja saprast. Iespē­jams, ka neviens no šiem iemesliem vai arī visi kopā.

Broms skaļā balsī sacīja:

-    Esi sveicināta, Safīra. Jūtos pagodināts, tiekoties ar tevi. Viņš dīvaini salieca plaukstu un palocījās.

Man viņš patīk, klusi bilda Safira.

Protams, tev patīk. Glaimi patīk visiem. Eragons pieskārās viņas plecam un devās uz izpostīto māju. Safira un Broms viņam sekoja. Vecais vīrs gāja atsperīgā solī un izskatījās dzīves spara pilns.

Eragons ierāpās mājā un palīda zem durvīm vietā, kas reiz bija viņa istaba. Viņš to tikko spēja pazīt zem sakritušajiem koka dēļiem. Vadoties pēc atmiņas, viņš pameklēja tur, kur bija iekšējā siena, un atrada savu tukšo mugursomu. Tās rāmis bija daļēji salūzis, bet to varēja salabot. Viņš turpināja rakņāties un galu galā atrada stopa galu, kas aizvien vēl bija briežādas makstī.

Lai arī āda bija saskrambāta un salocīta, viņš priecājās, redzot, ka eļļainais koks nebija skarts. Beidzot taču paveicās. Viņš nospriegoja stopu un izmēģināja cīpslu tā nedz krakšķēja, nedz čīkstēja. Zēns apmierināts paņēma savu bultu maku, kas atradās līdzās. Daudzas bultas bija salauztas.

Viņš atspriegoja stopu un kopā ar maksti pasniedza to Bromam, kas sacīja:

-    Tikai spēcīga roka spēj uzvilkt šo stopu.

Eragons klusi uzņēma šo atzinības izpausmi. Viņš turpināja meklēt mājas drupās citas noderīgas lietas un blakus Bromam nogāza salasītās mantas. Kaudze nebija pārāk liela.

-     Kas tālāk? vaicāja Broms. Viņa acis lūkojās vērīgi un jautājoši. Eragons novērsās.

-    Tagad mēs atradīsim slēptuvi.

-    Vai tev ir kāda padomā?

-   Jā. Visas mantas, izņemot stopu, viņš satina ciešā sainī un aizsaitēja. Zēns uzkrāva to plecos un sacīja: Šajā virzienā, un devās mežā. Safira, lido mums līdzi. Tavas pēdas ir pārāk viegli atrast un izsekot.

Ļoti labi. Pūķis pacēlās spārnos tieši aiz viņiem.

Gājiena mērķis nebija tālu, taču Eragons veda pa apkārtceļiem, lai jauktu pēdas iespējamiem sekotājiem. Aizritēja vairāk nekā stunda, pirms viņš beidzot apstājās biezi saaugušā kazenājā.

Nelielais klajums tā viducī bija pietiekami liels ugunskuram, diviem cilvēkiem un pūķim. Sarkanās vāveres skraidelēja pa kokiem un čakstināja, sūdzoties par nelūgto viesu ielaušanos. Broms atbrīvojās no vīnogulāju vītnes un ieinteresēti paraudzījās visapkārt.

-    Vai vēl kāds zina par šo vietu? viņš apvaicājās.

-    Nē, es to atklāju, kad mēs tikko pārcēlāmies uz šo saim­niecību. Es aizrakos līdz vidum tikai pēc kādas nedēļas, un vēl pēc nedēļas es jau biju iztīrījis visas kritalas.

Safīra nolaidās viņiem blakus un sakļāva spārnus, uzma­nīdamās no ērkšķiem. Viņa saritinājās, salauzdama sīkus zariņus ar savām cietajām zvīņām, un noguldīja galvu uz zemes. Pūķa neizprotamās acis abus cieši uzlūkoja.

Broms atspiedās pret savu nūju un tik cieši skatījās uz pūķi, ka šāda pētīšana Eragonam lika justies neomulīgi.

Jauneklis lūkojās uz abiem, līdz izsalkums aicināja rīkoties. Viņš sakrāva malku ugunskuram, piepildīja katliņu ar sniegu un uzlika uz liesmām, lai tas izkūst. Kad ūdens uzkarsa, Eragons sadalīja gaļu gabalos un iemeta katlā arī šķipsniņu sāls.

Neizskatās pēc īsta ēdiena, viņš nodomāja, bet jāēd vien būs. Varbūt kādu laiku no tā būs jāpārtiek, tāpēc labāk sākšu pierast.

Sautējums klusām burbuļoja, izplatīdams visā klajumā spē­cīgu smaržu. Satīras mēles galiņš izšāvās ārā un it kā pārbaudīja smaržu. Kad gaļa bija mīksta, pienāca Broms un Eragons salēja ēdienu bļodās. Viņi klusi ēda, izvairīdamies skatīties viens uz otru. Pēc tam Broms izņēma pīpi un slinki aizsmēķēja.

-    Kāpēc tu gribi ceļot kopā ar mani? jautāja Eragons.

Dūmu mākonis pacēlās no Broma lūpām un aizvijās virs

kokiem, līdz izplēnēja.

-   Man ir savtīgas domas: es gribu, lai tu paliktu dzīvs, viņš atbildēja.

-    Kādā ziņā? pārjautāja Eragons.

-Atklāti runājot, es esmu stāstnieks un domāju, ka tu varētu radīt jauku stāstu. Tu esi pirmais Jātnieks, kuru es redzu pēdējo simt gadu laikā. Pirmais Jātnieks, kas nepakļaujas karalim, es gribēju teikt. Kas notiks turpmāk? Vai tu iesi bojā kā moceklis? Vai tu pievienosies vārdeniem? Varbūt tu nogalināsi karali Galbatoriksu? Es gribu saņemt atbildi uz šiem jautājumiem. Un es būšu līdzās, lai redzētu katru šā stāsta sīkumu, par spīti visam.

Eragonam pat šermuļi pārskrēja pār muguru. Viņš nespēja iedomāties, kā varētu paveikt kaut vai vienu no šiem uzde­vumiem, un vismazāk jau nu viņš vēlējās kļūt par mocekli. Es gribu atriebties, bet par pārējo… man nav nekādu mērķu, it īpaši tik lielu.

-    Labi, es tevi sapratu, bet pastāsti, kā tu vari sarunāties ar Safiru!

Broms vilcinādamies iepildīja pīpē vēl tabaku. Viņš no jauna aizpīpēja pīpi un cieši saknieba to mutē, tad sacīja:

-   Ļoti labi; ja tu gribi šo atbildi, tu to iegūsi, bet var gadīties, ka tev tā nepatiks.