Eragons

Ielas bija tukšas, tik agri no rīta nomodā bija tikai daži cil­vēki. Viņš uz bridi apstājās un centās sakopot domas. Man nav vajadzīgs zirgs. Safira būs mans rumaks, taču viņai nepiecie­šami segli. Viņa varēs medīt mums abiem, un man nevajadzēs raizēties par ēdienu tomēr man kaut kas jāsagādā. Visu pārējo, kas man varētu būt vajadzīgs, atradīšu mājas gruvešos.

Viņš devās uz Gedrika miecētavu Kārvahallas nomalē. Rie­bīgā smaka koda nāsīs, taču viņš turpināja iet uz pakalna malu būdas virzienā, kur tika glabātas miecētās ādas. Viņš nogrieza trīs lielas vēršādas, kas nokarājās no griestiem. Zagšanas dēļ zēns jutās vainīgs, taču tad apsvēra, ka tā nav īsta zagšana. Kādu dienu es Gedrikam atlīdzināšu, tāpat arī Horstam. Viņš saritināja biezos ādas gabalus un aiznesa pie koku pudura ārpus pilsētas, tad noslēpa ādas starp koku zariem un atgriezās Kārvahallā.

Tagad pārtika. Eragons devās uz krodziņu, domādams to iegūt tur, taču, ļauni nosmīnējis, mainīja virzienu. Ja viņam ir jāzog, labāk darīt to pie Sloana. Viņš aizlavījās līdz miesnieka mājai. Kad Sloana tur nebija, priekšdurvis vienmēr bija aizbul­tētas. Taču sāndurvis bija aizvērtas ar tievu ķēdi, kuru viņš viegli pārrāva. Istabā bija tumšs. Viņš akli taustījās, līdz rokas sajuta cietus gaļas kalnus, kas bija ievīstīti audumā. Viņš sabāza sev zem krekla tik daudz, cik vien varēja, tad metās atpakaļ uz ielas un zagšus aizvēra durvis.

Netālu kāda sieviete sauca viņa vārdu. Jauneklis saķēra krekla apakšu, lai gaļa neizkrīt, un pazuda ap stūri. Viņš no­drebēja, kad starp divām mājām nieka desmit pēdu attālumā parādījās Horsts.

Eragons skrēja prom, tiklīdz Horsts nozuda skatienam. Kājas svila, kad viņš metās lejā pa gatvi atpakaļ pie koku pudura. Puisis ieslīdēja starp koku stumbriem, tad palūkojās pār plecu, vai viņam kāds neseko. Nevienu neieraudzījis, viņš atvieglots pastiepās pēc ādas gabaliem, kas bija noslēpti kokā. To tur vairs nebija.

Dodies prom?

Eragons apsviedās riņķī. Broms dusmīgi skatījās uz zēnu. Vīram vienā galvas pusē vīdēja plašs ievainojums. Bromam pie sāniem karājās īss zobens brūnā makstī. Ādas viņš turēja rokās.

Eragons samiedza acis no aizkaitinājuma. Kā vecajam vīram izdevās viņu izsekot? Viss bija tik kluss, un viņš varētu apzvē­rēt, ka neviens tuvākajā apkārtnē viņu neredzēja.

-   Atdod tās īpašniekam, puisis atcirta.

-   Kāpēc? Lai tu varētu aizbēgt, pirms Garovs ir apbedīts? Tā bija smaga apsūdzība.

-   Tā nav tava darīšana! jauneklis noskaldīja un juta, kā asinis iesitas galvā. Kāpēc tu mani izsekoji?

-   Es nemaz nesekoju, noņurdēja Broms. Es tevi jau gai­dīju šeit. Tagad pastāsti kurp dodies?

-   Nekur. Eragons rāvās pie ādām un izķēra tās no Broma rokām. Vecais vīrs neko nedarīja, lai apturētu zēnu.

-   Ceru, ka tev ir pietiekami daudz gaļas, lai pabarotu savu pūķi.

Eragons sastinga.

-    Par ko tu runā?

Broms sakrustoja rokas.

-   Nemuļķo mani. Es zinu, kur tu dabūji to zīmi uz rokas, tā ir gedwēy ignasia mirdzošā plauksta. Tu aizskāri pūķa olu. Es zinu, kāpēc tu ieradies pie manis ar visiem tiem jautājumiem, un tagad es zinu, ka Jātnieki ir atgriezušies.

Eragons nometa ādas un gaļu. Beidzot tas ir noticis… Man ir jātiek prom! Es nevaru skriet ātrāk par viņu ar savām savai­notajām kājām, bet ja… Safira! viņš iesaucās.

Dažas mokošas sekundes viņa neko neatbildēja, un tad atskanēja: Jā.

Mēs esam atklāti! Tu man esi vajadzīga! Viņš tai aizsūtīja savas atrašanās vietas attēlu, un pūķis acumirklī devās ceļā. Tagad viņam tikai vajadzēja tikt vaļā no Broma.

-    Kā tu to uzzināji? viņš jautāja dobjā balsī.

Broms skatījās tālumā un bez skaņas kustināja lūpas, it kā viņš runātu ar kādu citu. Tad vecais vīrs sacīja:

-   Visur bija dažādas norādes un mājieni man tikai vaja­dzēja pievērst tiem uzmanību. Ikviens ar īstajām zināšanām būtu darījis to pašu. Pastāsti, kā klājas tavam pūķim!

-   Viņai, teica Eragons, klājas labi. Mēs nebijām fermā, kad ieradās svešinieki.

-    Ā, tavas kājas. Jūs lidojāt?

Kā Broms to varēja iedomāties? Varbūt svešinieki ir viņu piespieduši mani izprašņāt? Varbūt viņi grib uzzināt, kurp es gatavojos doties, lai varētu mūs noķert slazdā? Un kur ir Safira? Viņš domās sazinājās ar pūķi un atklāja, ka tas riņķo augstu virs galvas. Nāc!

Nē, es kādu brīdi pavērošu.

Kāpēc ?

Tāpēc, ka Doru Areabā notika slaktiņš.

Ko?

Broms atspiedās pret koku ar smaidu uz lūpām.

-    Es runāju ar viņu, un viņa piekrita kādu brīdi palikt augšā virs mums, kamēr mēs atrisinām domstarpības. Kā redzi, tev nav nekādu iespēju neatbildēt uz maniem jautājumiem. Saki, uz kurieni dodaties!

Eragons samulsis pielika plaukstu deniņiem. Kā Broms spēja runāt ar Safiru? Viņa pakausis kaisa un prātā virpuļoja dažādas domas, tomēr viņš nonāca pie tā paša secinājuma: viņam kaut kas ir jāpasaka vecajam vīram. Tad zēns izdomāja atrunu: Man ir jāatrod kāda droša vieta, kamēr es izārstēšu kājas.

-    Un pēc tam?