Eragons

Eragonam pieskārās mierinošas rokas, un viņš zināja, ka blakus sēž Elena. Viņa apskāvusi turēja raudošo zēnu, līdz bei­dzot viņš negribīgi iegrima miegā.

14. NODAĻA Jātnieka asmens

Eragonu jau pamostoties pārņēma sāpes. Lai arī viņa acis bija ciet, tās nespēja apturēt jaunu asaru plūdus. Viņš prātoja par kādu domu vai cerību, kas palīdzētu saglabāt skaidru prātu. Es nevaru dzīvot ar šīm domām, viņš vaidēja.

Tad nedzīvo ar tām, Safiras vārdi atbalsojās viņa galvā.

Kā lai es to spēju ? Garovs ir miris! Un pēc laika mani gai­dīs tāds pats liktenis. Mīlestība, ģimene, sasniegumi viss ir satriekts drupās, neatstājot neko. Kāda jēga visam, ko darām ?

Jēga ir darbībā. Jēga pazūd, kad tu padodies un nemēģini mainīt vai dzīvot savu dzīvi. Taču izvēle ir tevis paša ziņā: izvē­lies vienu un velti tai savu dzīvi. Darbi sniegs tev jaunu cerību un uzdevumu.

Bet ko lai es iesāku ?

Vienīgais patiesais padomdevējs ir tava sirds. Tikai tad, kad tu sapratīsi, ko visvairāk vēlies, spēsi sev palīdzēt.

Viņa ļāva puisim apsvērt savos vārdos apslēpto jēgu. Eragons mēģināja saprast savas emocijas. Un, sev par lielu pārsteigumu, viņš apjauta, ka vairāk nekā bēdas viņu bija pārņēmušas dus­mas. Ko tu gribētu, lai es daru… Vai lai sekoju svešiniekiem ? Jā.

Viņas atklātā atbilde samulsināja puisi. Viņš ievilka dziļu, trīsošu elpu. Kāpēc?

Atceries, ko tu sacīji Korē? Kā tu man atgādināji manus pienākumus un es atgriezos kopā ar tevi, par spīti instinkta brīdinājumam? Tev tāpat ir jākontrolē pašam sevi. Es pēdējās

dienās nopietni visu pārdomāju un sapratu, ko nozīmē būt pūķim un Jātniekam: tas ir mūsu liktenis tiekties pēc neiespē­jamā, paveikt lielus varoņdarbus, par spīti bailēm. Tā ir mūsu atbildība par nākotni.

Man vienalga, ko tu saki, tie nav iemesli, lai pamestu dzimto vietu, iesaucās Eragons.

Tad ir arī citi. Manas pēdas redzēja pie mājas, un cilvēki ir satraukušies par manu klātbūtni. Agrāk vai vēlāk mani atklās. Turklāt tevi šeit vairs nekas nesaista. Nav vairs māju, ģimenes un…

Rorans nav miris, jauneklis ar visu savu būtību protestēja.

Ja tu paliksi Kārvahallā, tev būs jāpaskaidro, kas patiesībā notika. Tavam brālim ir tiesības zināt, kā un kāpēc viņa tēvs gāja bojā. Ko viņš sacīs, kad uzzinās par mani ?

Safiras iebilde griezās Eragona galvā, taču viņš baidījās pat domāt par to, ka vajadzēs pamest Palankāras ieleju. Šeit bija viņa mājas. Tomēr doma par atriebšanos svešiniekiem sildīja sirdi. Vai es esmu pietiekami spēcīgs?

Tev esmu arī es.

Šaubas pievārēja viņu. Tā būtu pilnīgi traka, bezcerīga lieta. Nicinājums pašam pret savu neizlēmību pieauga, un Eragona sejā parādījās skarbs smaids. Safīrai bija taisnība. Tikai dar­bībai bija jēga, nekam vairāk. Darīšanai ir jēga. Un kas spētu viņam dot vairāk apmierinājuma nekā svešinieku medības? Viņā sāka briest neprātīga enerģija un spēks. Tas pārņēma viņa emocijas un kaldināja tīras dusmas, kurās bija iegravēts viens vienīgs vārds: atriebība. Galvā dunēja, kad viņš ar ciešu pārliecību sacīja: Es to izdarīšu.

Eragons pārtrauca domu saikni ar Safiru un izripoja no gultas. Ķermenis bija uzvilkts kā atspere. Vēl bija agrs rīts, viņš bija gulējis tikai dažas stundas. Neviens nav bīstamāks par ienaidnieku, kuram nav ko zaudēt, viņš iedomājās. Un tieši par tādu es esmu kļuvis.

Vakar viņam bija grūti paiet, taču tagad viņš kustējās pār­liecinoši, un dzelžainā griba viņu turēja taisni. Viss augums sāpēja, tomēr zēns neļāva sāpēm sevi pakļaut, viņš tās vienkārši neņēma vērā.

Kad Eragons izlavījās no mājas, viņš dzirdēja, kā tuvumā sarunājas divi cilvēki. Ziņkāres dzīts, viņš apstājās un ieklausī­jās. Elena sacīja savā maigajā balsī:

-    …vieta palikšanai. Mums ir istaba. Horsts kaut ko atbil­dēja zemā balsī, taču Eragons nespēja saklausīt vārdus. Jā, nabaga puisēns, atbildēja Elena.

Šoreiz Eragons dzirdēja Horsta atbildi:

-Varbūt… Tad iestājās klusuma brīdis. Es domāju par to, ko Eragons sacīja, un neesmu drošs, ka viņš atklāja visu, ko zina.

-    Ko tu ar to gribi teikt? jautāja Elena. Viņas balsī ieska­nējās bažas.

-    Kad mēs devāmies uz fermu, sākumā ceļš, pa kuru Eragons vilka dēli ar Garovu, bija gludi noblietēts. Tad mēs nonācām pie vietas, kur sniegs bija stipri nomīdīts, pēdas beidzās tur, taču mēs redzējām arī tos pašus milzīgo kāju nospiedumus, kas bija pie fermas. Un kas noticis ar viņa kājām? Es neticu, ka var zaudēt tik daudz ādas un neciest no tā. Es negribēju piespiest viņu atbildēt, bet tagad domāju nāksies vien to darīt.

-   Varbūt tas, ko puika ieraudzīja, nobiedēja viņu tik ļoti, ka viņš negrib par to runāt, Elena ieteicās. Tu redzēji, cik izmisis bija Eragons.

-    Tomēr tas neizskaidro, kā viņš atgādājis Garovu visu ceļu līdz šejienei, neatstājot nekādas pēdas.

Safirai bija taisnība, prātoja Eragons. Pienācis laiks doties prom. Pārāk daudz jautājumu, pārāk daudz cilvēku. Agrāk vai vēlāk viņi atradīs atbildes. Viņš turpināja lavīties cauri mājai, sastingstot pie katra trokšņa.