Eragons

-    Nu, nav svarīgi. Gan jau viss atrisināsies, Ģertrūde seci­nāja, kamēr rokās kustējās adāmadatas un katlā vārījās zupa. Tev uz plaukstas ir pamatīga rēta.

Viņš neapzināti sažņaudza dūri. -Jā.

-    Kā tu to ieguvi?

Eragonam prātā ienāca vairākas iespējamās atbildes, tomēr viņš izvēlējās vienkāršāko.

-    Man tā bijusi, cik vien ilgi sevi atminos. Es nekad neesmu iztaujājis Garovu, kā tas gadījās.

-    Mmm.

Neviens nepārtrauca klusumu, iekams zupa burbuļoda­ma nesāka vārīties. Ģertrūde to ielēja bļodiņā un pasniedza Eragonam kopā ar karoti. Viņš pateicās un uzmanīgi pagaršoja. Zupa bija garda.

Pabeidzis ēst, viņš apjautājās:

-   Vai varam tagad apciemot Garovu?

Ģertrūde nopūtās.

-   Tu nu gan esi tiepša, vai ne tā? Ja tu patiešām gribi, es tevi nekavēšu. Apģērbies, un iesim.

Viņa novērsās, kamēr pusis stīvēja kājās bikses, sāpēs vieb­damies, kad tās slīdēja pāri apsējiem. Tad viņš uzvilka kreklu, un Ģertrūde palīdzēja viņam piecelties no gultas. Viņa kājas bija nespēcīgas, taču nesāpēja tik ļoti kā pirms tam.

-   Mēģini paspert dažus soļus, dziedniece lika, tad sausi piebilda: Nu, vismaz tev nebūs jārāpo uz turieni.

Ārā brāzmains vējš pūta sejā dūmus no kaimiņu mājām. Vētras mākoņi slēpa Kori un noklāja ieleju; pilsētiņai tuvojās sniega vēstneši, aizēnodami kalna pakāji. Eragons atbalstījās uz Ģertrūdes pleca, un abi devās cauri Kārvahallai.

Horsts bija uzbūvējis savu trīsstāvu māju uz pakalna, lai varētu priecāties par jauko skatu uz kalniem. Viņš bija iegul­dījis šajā mājā visu savu prasmi. Dakstiņu jumts meta ēnu uz dzelzs balkoniņu, kas bija piebūvēts otrā stāva garenajam logam. Katra ūdens tekne bija izveidota kā gorgona ar atieztiem zobiem, bet katrs logs un durvju aile rotāta ar čūsku, briežu un kraukļu attēliem un mezglainiem vīnogulājiem.

Durvis atvēra Elena, Horsta sieva maza, slaida būtne ar smalkiem sejas vaibstiem un zīdainiem, blondiem matiem, kas bija sasprausti mezglā. Viņas kleita bija atturīga un jauka, un sieviete graciozi kustējās.

-    Lūdzu, nāciet iekšā, viņa klusi aicināja. Nācēji pār­kāpa pāri slieksnim un nokļuva plašā, gaismas pielietā istabā. Kāpnes ar nopulētām margām vijās līdz grīdai. Sienas bija medus krāsā. Elena skumji uzsmaidīja Eragonam, bet sāka sarunu ar Ģertrūdi.

-    Es tikko gribēju sūtīt kādu, lai atved tevi. Viņam nav labi. Tev viņš tūlīt pat jāredz.

-    Elena, tev būs jāpalīdz Eragonam tikt augšā pa trepēm, sacīja Ģertrūde un skriešus metās uz augšu.

-    Ir jau labi, tikšu galā pats.

-   Vai tu droši zini? pārjautāja Elena. Viņš pamāja ar galvu, tomēr sieviete šaubījās. Labi… tiklīdz būsi beidzis, atnāc pie manis uz virtuvi. Man ir tikko cepts pīrāgs, kas tev varētu garšot. Kad viņa devās prom, zēns atslējās pret sienu, prie­cādamies par atbalstu. Tad viņš sāka kāpt augšup pa vienam lēnam, sāpīgam solim. Kad Eragons sasniedza kāpņu galu, viņš palūkojās uz plašo gaiteni ar daudzajām durvīm. Pēdējās bija mazliet pavērtas. Ievilcis elpu, viņš klusi devās pie tām.

Katrīna stāvēja pie kamīna un karsēja apsējus. Viņa palūko­jās, nomurmināja dažus līdzjūtīgus vārdus un turpināja darbu.

Ģertrūde stāvēja viņai blakus un mala sausos augus sautējošai kompresei. Sniegs spainī pie viņas kājām lēnām kusa un pār­vērtās par ledainu ūdeni.

Garovs gulēja gultā, kas bija piekrauta pilna ar segām. Viņa pieri klāja sviedri, bet acāboli drudžaini kustējās zem aizvēr­tajiem plakstiņiem. Āda uz sejas bija nostiepta kā mirušam cilvēkam. Viņš gulēja nekustīgi, par dzīvību liecināja tikai viegli trīsošā, seklā elpa. Eragons aizskāra tēvoča pieri, nespēdams noticēt notikušajam. Āda karsēja zēna plaukstu. Viņš bažīgi pacēla segas malu un ieraudzīja, ka tēvoča daudzie ievainojumi ir pārsieti ar auduma strēmelēm. Taču vietām apsējam cauri sūcās asinis ievainojumi nebija sākuši dzīt. Eragons bezcerīgi palūkojās Ģertrūdē.

-   Vai tu neko nevari līdzēt?

Viņa nospieda audumu aukstajā ledus ūdenī un uzlika vēso drānu uz Garova pieres.

-   Esmu izmēģinājusi visu: ziedes, sautējošas kompreses, tinktūras, taču nekas nelīdz. Ja ievainojumi sāktu dzīt, viņam būtu labākas izredzes. Tomēr jebkurā brīdī viss var mainīties uz labo pusi. Viņš ir izturīgs un stiprs vīrs.

Eragons aizgāja līdz stūrim un noslīdēja uz grīdas. Tam nevajadzēja notikt! Viņa domas nozuda klusumā. Viņš truli skatījās uz gultu. Pēc kāda brīža jauneklis pamanīja, ka Katrīna notupusies viņam pie sāniem. Viņa aplika Eragonam roku ap pleciem. Kad viņš neatbildēja, meitene bikli piecēlās un aizgāja.

Vēl pēc kāda laika atvērās durvis un ienāca Horsts. Viņš klusā balsī pārmija dažus vārdus ar Ģertrūdi un pienāca pie Eragona.

-    Nāc! Tev jātiek prom no šejienes. Pirms Eragons paguva iebilst, Horsts pieslēja viņu kājās un izveda ārā pa durvīm.

-    Es gribu palikt, viņš žēli ierunājās.

-   Tev vajadzīga atelpa un svaigs gaiss. Neraizējies, tu drīz vien varēsi atgriezties, Horsts mierināja.