Eragons

Pūķis sarosījās un pacēla spārnu, ielaižot saules kūli. Eragons samiedza acis, jo sniegs vienā mirklī tās apžilbināja. Safira izstaipījās kā kaķis un nožāvājās, nozibinot baltu zobu rindu. Kad Eragona acis pierada pie gaismas, viņš sāka pētīt apkārtni. Visapkārt slējās nepazīstami kalni, mezdami klajumā lielas ēnas. Vienā malā viņš pamanīja sniegā iemītu dzīvnieku taku, kas veda uz meža pusi, kur dzirdēja straumītes urdzēšanu.

Eragons ņurdēdams piecēlās kājās, sagrīļojās un stīvi aizkli­boja līdz kokam. Viņš pieķērās pie zara un uzgūlās tam ar visu savu svaru. Kādu brīdi tas turējās pretī, līdz beidzot salūza. Eragons aplauza sīkos zariņus, pierīkoja vienu zara galu sev zem paduses, bet otru stingri atsita pret zemi. Ar šo uz ātru roku sameistaroto kruķi viņš aizkliboja pie aizsaluša strauta. Eragons izsita caurumu cietajā ledū un padzērās skaidro, rūgteno ūdeni. Remdējis slāpes, viņš atgriezās klajumā. Iznācis no meža, zēns beidzot sāka orientēties un pazina kalnus.

Tieši šeit apdullinoša trokšņa pavadībā pirmo reizi parādījās Safiras ola. Eragons atkal atspiedās pret grubuļaino stumbru. Viņš nevarēja kļūdīties, jo tagad pazina arī pelēkos kokus, kas bija zaudējuši skujas sprādziena laikā. Kā Safira varēja zināt, kur tas ir noticis? Viņa taču vēl atradās olā. Manas atmiņas devušas viņai pietiekami daudz informācijas, lai te nonāktu. Klusā apbrīnā viņš papurināja galvu.

Safira pacietīgi gaidīja. Vai tu mani aizvedīsi mājās, viņš jautāja pūķim. Safira izslēja galvu. Es zinu, ka tu negribi, bet tev tas jādara. Mēs abi esam Garovam parādā pateicību. Viņš rūpējās par mani un tātad arī par tevi. Vai tu noliegsi šo parādu ? Ko par mums runās pēc gadiem, ja mēs tagad neatgriezīsimies, ka mēs paslēpāmies kā gļēvuli, kamēr mans tēvocis bija briesmās ? Es jau tagad dzirdu stāstu par Jātnieku un viņa gļēvulīgo pūķi! Ja būs kauja, cīnīsimies un nebēgsim. Tu esi pūķis! Pat Ēna bēgtu no tevis! Bet tu bēguļo pa kalniem kā nobijies trusis.

Eragons gribēja saniknot pūķi, un tas arī izdevās. Safiras žokļi nozibsnīja tikai dažas collas no puiša sejas, no rīkles izlau­zās rēciens. Viņa atieza zobus un nikni skatījās uz Eragonu, no nāsīm mutuļoja dūmi. Viņš cerēja, ka nav aizgājis par tālu. Viņas domas nonāca pie zēna, kvēlojošas no dusmām. Asinis maksās par asinīm. Es cīnīšos. Mūsu likteņzīmes, mūsu likteņi ir savijušies, taču neizaicini mani. Es saprotu, kas ir pienā­kums, bet mēs lidojam, tavas muļķīgās iegribas vadīti.

Muļķīgas vai ne, viņš skaļi atbildēja, bet nav citas izvē­les mums ir jādodas. Viņš saplēsa savu kreklu uz pusēm un pārsedza ar skrandām ievainotās kājas. Zēns piesardzīgi uzrā­pās Safirai mugurā un cieši pieķērās viņas kaklam. Šoreiz, viņš tai sacīja, lido zemāk un ātrāk. Laiks ir dzīvība.

Turies stingrāk un neatlaid vaļā rokas, viņa brīdināja un uzlidoja debesīs. Viņi pacēlās virs meža, izlīdzināja gaitu, īsu brīdi uzkavēdamies virs koku galiem. Eragonam sametās nelabi, un viņš pat nopriecājās, ka gandrīz diennakti nav neko ēdis.

Ātrāk, ātrāk, viņš mudināja. Pūķis neko neteica, bet spārnu vēzieni kļuva ātrāki. Zēns cieši aizvēra acis un sakumpa. Era­gons cerēja, ka krekla audums aizsargās kājas, taču katra kustība izraisīja asas sāpes. Drīz vien karstu asiņu strūkliņas tecēja lejup pa kājām. Safīra domās juta līdzi Eragonam. Tagad viņa lidoja vēl ātrāk un spārni bija piepūlē nospriegoti. Ainava zem viņiem mainījās lielā ātrumā, it kā kāds rautu uz priekšu attēlus. Eragons iedomājās, ka, skatoties no zemes, viņi šķiet tikai kā izplūdis plankums.

Agrā pēcpusdienā zem viņiem jau pletās Palankāras ieleja. Mākoņi aizsedza skatu uz dienvidiem. Kārvahalla atradās zie­meļos. Safīra nolaidās mazliet zemāk, un Eragons sāka meklēt mājas. Pamanījis tās, viņš sastinga šausmās. Melni dūmi ar sarkanīgām liesmām dejoja virs krāsmatām.

Safira, viņš iesaucās un norādīja: Ved mani turp! Tagad!

Viņa sakļāva spārnus un metās lejup, brāzdamās ar šaus­minošu ātrumu. Tad viņa mazliet izmainīja lidojuma virzienu un devās uz meža pusi. Eragons kliedza, pārspēdams ausīs svelpjošo gaisu.

Nolaidies uz lauka! Viņš vēl ciešāk satvēra pūķa kaklu, kad abi brāzās lejā. Safira nogaidīja un, kad līdz zemei bija palicis tikai daži simti pēdu, vairākas reizes savēcināja spārnus uz priekšu. Viņa smagi nolaidās zemē, un Eragons nenoturējās. Viņš nokrita zemē, tad pietrausās kājās, mēģinādams atgūt elpu.

Māja bija saspridzināta. Dēļi, kas reiz kalpoja par sienām un jumtu, bija izkaisīti plašā apkārtnē. Koks bija pārvērties skai­dās, it kā gigantisks āmurs būtu to saskaldījis. Visur mētājās nokvēpuši koka gabali. Dažas salocītas metāla plātnes bija vienī­gais, kas palicis pāri no plīts. Sniegs bija nokaisīts ar sadauzītu trauku lauskām un ķieģeļu gabaliem no sagruvušā skursteņa.

Biezi, eļļaini dūmi cēlās virs staļļa, kas dega rūkdams. Mājlopi no staļļa bija pazuduši vai nu nogalināti, vai arī aizbaidīti.

-   Tēvoc! Eragons skrēja cauri krāsmatām, izpostītajās ista­bās meklēdams Garovu. Nekur no viņa nebija ne miņas.