Eragons

-    Uz redzēšanos, Eragons satraukts nomurmināja un me­tās pa ceļu prom. Aiz muguras viņš dzirdēja Bromu apmierināti svilpojam.

10. NODAĻA Liktenīgais lidojums

Eragona prāts mutuļoja un vārījās, steidzoties mājup. Viņš skrēja tik ātri, cik vien varēja, neapstādamies arī tad, kad sāka trūkt elpas. Mērodams apledojušo ceļu, viņš mēģināja domās uzmeklēt Safīru, taču viņa bija pārāk tālu un nesasnie­dzama. Viņš domāja par to, ko sacīt Garovam. Tagad vairs nebija izvēles, viņam būs jāpasaka par Safīru.

Viņš atskrēja mājās elsodams, sirds dauzījās kā negudra. Garovs stāvēja pie zirgu staļļa. Eragons vilcinājās. Vai man tagad vajadzētu ar viņu runāt? Viņš man neticēs, ja Safiras nebūs šeit, labāk vispirms atradīšu pūki. Viņš apmeta loku ap mājām un devās uz mežu. Safira! domās viņš sauca pūķi.

Es nāku! sekoja neskaidra atbilde. Pūķa domās viņš juta satraukumu. Jauneklis nepacietīgi gaidīja, drīz vien gaisā atska­nēja viņas spārnu švīkstoņa. Viņa nolaidās, izpūšot dūmu mā­koni. Kas noticis? viņa jautāja.

Viņš aizskāra Safiras plecu un aizvēra acis. Nomierinājis prātu, viņš ātri izklāstīja, kas bija noticis Kārvahallā. Kad viņš pieminēja svešiniekus, Safira riebumā atlēca nost. Viņa slējās pakaļkājās un apdullinoši rēca, tad sāka pātagot savu asti pāri Eragona galvai. Asinskāre un bailes plūda no viņas lielos, šaus­minošos viļņos. Uguns! Ienaidnieki! Nāve! Slepkavas!

Kas noticis'? Viņš sakoncentrēja visus savus spēkus šajos vārdos, bet pūķa prātu apjoza dzelzs mūris, aizsedzot domas. Viņa vēlreiz ierēcās un skrāpēja zemi ar nagiem, plosīdama sasalušo augsni. Izbeidz! Garovs tevi izdzirdēs!

Lauzti zvēresti, nogalinātas dvēseles, sasistas pūka olas! Visur asinis. Slepkavas!

Izmisis viņš centās bloķēt Safiras emocijas un skatījās uz viņas asti. Kad tā pazibēja aiz viņa, Eragons metās Safirai pie sāna un saķēra radzi uz viņas muguras. Cieši turēdamies pie tās, viņš iesēdās mazajā padziļinājumā starp kaklu un pleciem un cieši aptvēra pūķi ar rokām, kad tas atkal saslējās pakaļkājās.

-    Pietiek, Safira! viņš auroja. Pūķa domu straume pēkšņi apstājās. Zēns pārvilka ar roku pār Safiras zvīņām.

-   Viss būs labi. Pūķis ieliecās ceļos un saplivināja spārnus. Spārni vienu brīdi it kā sapinās, tad viņa savēcināja tos vēlreiz un pacēlās gaisā.

Eragons iekliedzās, kad zeme pazuda zem kājām un viņi lidoja virs kokiem. Brāzmas triecās pret viņu, aizsizdamas elpu. Safira nepievērsa uzmanību jaunekļa iebildumiem un devās uz Kori. Tālu lejā viņš pamanīja savu saimniecību un Anoras upi. Vēders savilkās čokurā. Eragons vēl ciešāk apskāva pūķa kaklu un koncentrējās uz zvīņām acu priekšā, cenšoties nevemt, kamēr Safira cēlās aizvien augstāk un augstāk. Kad viņa izlīdzi­nāja lidojumu, Eragons sadūšojās paskatīties apkārt.

Gaiss bija tik auksts, ka skropstas pārklāja plāna ledus kārtiņa. Viņi sasniedza kalnu daudz ātrāk, nekā Eragons būtu varējis iedomāties. Kalnu smailes no augšas izskatījās kā mil­zīgi, asi zobi, kas to vien gaida, lai saplosītu viņus driskās. Safira negaidīti sagrīļojās, un Eragons noslīdēja viņai uz sāna. Viņš īgni aplaizīja lūpas un piespieda galvu pie pūķa kakla.

Mums jādodas atpakaļ, viņš lūdzās. Svešinieki dodas uz manām mājām. Man jābrīdina Garovs. Griezies atpakaļ! Atbil­des nebija. Viņš mēģināja aizsniegt Safiras domas, taču tās bija noslēgtas aiz baiļu un dusmu vārtiem. Apņēmies griezt pūķi atpakaļ, viņš dusmīgi urbās tā domās. Viņš spieda uz vājākajiem punktiem, neaiztika spēcīgās vietas un visiem spē­kiem centās, lai viņu sadzird, bet veltīgi, Safira nevēlējās viņu uzklausīt.

Drīz viņus ieskāva kalni, veidojot apbrīnojamas baltas sie­nas no baltajām granīta klintīm. Zili glečeri kā sasalušas upes bija iekārtojušies starp virsotnēm. Zem tiem atklājās plašas ielejas un dziļas aizas. Kad parādījās Safira, Eragons sadzirdēja izbiedētu putnu kliedzienus. Viņš ieraudzīja kazas ar īpaši garu vilnu, tās lēkāja no klints uz klinti.

Eragonu šaustīja Safiras spārnu vēzienu brāzmas; kad vien pūķis pagrozīja kaklu, viņu mētāja no viena sāna uz otru. Safira šķita nenogurdināma. Viņam bija bail, ka pūķis lidos visu nakti. Beidzot, kad iestājās tumsa, pūķis sāka nolaisties.

Eragons pacēla galvu un pamanīja, ka viņi dodas uz nelielu izcirtumu ielejā. Safira spirālveidā laidās lejā, laiski planēdama virs koku galotnēm. Kad koku galotnes pietuvojās, pūķis sāka bremzēt, lielie spārni it kā pieplūda ar gaisu, un tad Safira nonāca zemē uz pakaļkājām. Varenie muskuļi nodrebēja, sama­zinot trieciena spēku. Safira nometās uz visām četrām un brīdi pastāvēja, lai saglabātu līdzsvaru. Eragons noslīdēja lejā, pirms viņa paguva salocīt spārnus.