Eragons

Eragons vēlējās iepazīstināt Safīru ar ģimeni, taču šo nodo­mu izjauca Rorana paziņojums. Arī Safīra bija piesardzīga. Viņa negribēja, lai to ierauga kāds cits, un Eragons, daļēji savtīgu apsvērumu dēļ, piekrita. Jauneklis zināja tiklīdz pūķis tiks atklāts, pārmetumi un bailes vērsīsies pret viņu… tādēļ Eragons vilcinājās. Viņš nolēma gaidīt kādu zīmi, ka ir pienācis īstais laiks.

Nakti pirms Rorana aizbraukšanas Eragons nolēma parunāt ar brālēnu. Viņš gāja pa gaiteni līdz Rorana istabas atvērtajām durvīm. Eļļas lampiņa stāvēja uz naktsskapīša, uz sienas atspī­dēja tās siltās, mirgojošās liesmas. Gultas stabi meta garas ēnas uz tukšajiem sienas plauktiem, kas slējās līdz pat griestiem. Rorana acis bija satumsušas un kakls sasprindzis no piepūles. Viņš ietina segās savas drēbes un citas mantas. Pēkšņi brālis apstājās un izvilka kaut ko no spilvena, pasvārstījis rokās. Tas bija gluds akmens, ko Eragons dāvināja viņam pirms vairākiem gadiem. Rorans jau sāka stūķēt to sainī, taču tad pārdomāja un nolika atpakaļ plauktā. Eragons juta kaklā sametušos kamolu un nepamanīts aizgāja prom.

9. NODAĻA Svešinieki Kārvahallā

Brokastis bija atdzisušas, taču tēja karsta kā vienmēr. Pavarda uguns izkausēja biezo ledus kārtu logu iekšpusē, un koka grīda pārklājās ar tumšām, netīrām peļķēm. Eragons skatījās uz Garovu un Roranu, kas sēdēja virtuvē pie plīts, un domāja, ka šī ir pēdējā reize vairāku mēnešu garumā, kad redzēs kopā brālēnu un tēvoci.

Rorans apsēdās krēslā un sēja ciet zābaku auklas. Piebāztais sainis gulēja turpat blakus. Garovs stāvēja starp viņiem, rokas iebāzis dziļi kabatās. Viņa krekls vaļīgi karājās un āda rīta gais­mā izskatījās pelēka. Abi jaunekļi gribēja, lai viņš dodas līdzi, tomēr Garovs atteicās. Kad zēni gribēja zināt iemeslu, viņš tikai attrauca, ka tā būs labāk.

-    Vai tu visu paņēmi? Garovs pārjautāja Roranam. -Jā.

Viņš pamāja ar galvu un no kabatas izņēma nelielu zuteni. Kad viņš to sniedza Roranam, iekšā nošķindēja monētas.

-   Es to krāju tev. Tur nav daudz, bet, ja vēlies nopirkt kādu sīkumu vai greznumlietu, vajadzētu pietikt.

-   Paldies, bet es nešķiedīšu naudu par niekiem, Rorans atbildēja.

-   Dari, ko gribi, tā ir tava, teica Garovs. Man nav nekā cita, ko tev dot, izņemot tēva svētību. Ņem, ja vēlies, bet tā jau neko daudz nav vērta.

Rorana balss aizlūza no jūtu pārpilnības.

-    Man būs liels gods to pieņemt.

-   Tad esi svētīts un ej ar mieru, sacīja Garovs un noskūp­stīja dēlu uz pieres. Tad viņš pagriezās un sacīja skaļāk:

-   Nedomā, ka esmu aizmirsis par tevi, Eragon. Es gribu kaut ko sacīt jums abiem. Pienācis laiks to pateikt, pirms dodaties plašajā pasaulē. Lieciet šos vārdus pie sirds, un tie labi kal­pos. Viņš bargi uzlūkoja abus jaunekļus. Vispirms neļaujiet nevienam valdīt ne pār savu prātu, ne miesu. Centieties, lai jūsu domas ir neatkarīgas. Vīrs var būt brīvs cilvēks, tomēr saistīts vēl vairāk par vergu. Labāk lai tev nocērt ausi, bet nelaid nevie­nu savā dvēselē. Cieniet tos, kam vara, bet akli nesekojiet viņu piemēram. Spriediet ar prātu, bet netiesājiet skaļi. Jums pašiem ir galva uz pleciem!

Nevienu neturiet augstāk par sevi, lai cik viņš būtu augstas kārtas. Izturieties pret visiem godīgi, citādi ļaudis centīsies atriebties. Taupīgi rīkojieties ar naudu. Cieši turieties pie savas pārliecības, un citi jūs cienīs un ieklausīsies jūsu domās. Garovs uz brīdi pieklusa, tad turpināja jau lēnāk:

-   Jā, vēl par mīlas lietām… Mans vienīgais padoms ir esiet godīgi. Tas ir spēcīgākais līdzeklis, lai atslēgtu sirdis vai iegūtu piedošanu. Tas arī bija viss, ko gribēju teikt. Viņš apklusa, nedaudz sakautrējies par savu runu.

Garovs paķēra Rorana saini. Tagad tev ir jāiet. Tuvojas rītausma, un Demptons jau gaidīs.

Rorans uzmeta saini plecā un apskāva tēvu.

-    Es atgriezīšos, cik vien ātri varēšu.

-    Labi! atbildēja Garovs. Taču tagad ej un neraizējies par mums.

Viņi negribīgi atvadījās. Eragons un Rorans izgāja ārā, pagriezās un pamāja. Garovs pacēla sažuvušo roku, viņa acis sadrūma, skatoties, kā abi aiziet pa taku. Pēc ilgāka laika viņš aizcirta durvis, un skaņa atbalsojās skaidrajā rīta gaisā. Rorans, to dzirdot, apstājās.

Eragons atskatījās un pārlaida skatienu laukiem. Viņi ilgāku laiku lūkojās uz vientuļajām ēkām. Tās izskatījās nožēlojami sīkas un trauslas. No mājas skursteņa cēlās smalka dūmu strūkliņa, un tā bija vienīgā liecība, ka ēkas ir apdzīvotas.

-   Visa mūsu pasaule, novilka Rorans.

Eragons nepacietīgi sarosījās un noņurdēja:

-    Un tā bija laba.

Rorans pamāja, iztaisnoja plecus un devās pretī savai nākot­nei. Kad viņi nokāpa no pakalna, māja jau bija izzudusi skatie­nam.

* * *