Eragons

Viņš nosauca arī daudzus citus. Pašās beigās viņš izdvesa kādu vārdu tik klusi, ka Eragons to gandrīz nesadzirdēja. Safīra. Broms klusēdams izkratīja savu pīpi. Tad viņš vai­cāja:

-    Vai tas bija kāds no šiem?

-    Liekas, ka ne, atbildēja Eragons. Broms bija devis viņam vielu daudzām pārdomām, un vakars arī nebija tālu. Labi, Rorans un Horsts jau laikam būs beiguši. Man jāiet, lai gan es gribētu palikt.

Broms pacēla uzaci.

-    Kā vai tas ir viss? Es jau gaidīju, ka man būs jāatbild uz taviem jautājumiem, līdz viņš nāks tevi meklēt. Nekādu jautā­jumu par pūķu cīņas stratēģiju, nekādu lūgumu aprakstīt kādu gaisa kauju? Vai esam beiguši?

-   Pašlaik jā, Eragons smējās. Es uzzināju, ko gribēju, un vēl vairāk.

Viņš piecēlās. Arī Broms cēlās viņam līdzi.

-    Tad jau labi, viņš vadīja Eragonu uz durvju pusi. Paliec sveiks. Sargi sevi. Un neaizmirsti pateikt man, ja atceries tā tirgoņa vārdu, kurš stāstīja par pūķiem.

-    Neaizmirsīšu. Paldies. Eragons izgāja žilbinošajā ziemas saulē, miegdams acis. Viņš lēnām slāja prom, prātodams par tikko dzirdēto.

7. NODAĻA Spēka vārds

Mājupceļā Rorans sacīja: Pie Horsta bija ieradies kāds svešinieks no Terinsfordas.

Kā viņu sauca? Eragons apjautājās. Viņš apgāja apkārt ledus klucim un ātrā solī turpināja ceļu. Aukstums svi­lināja vaigus un acis.

-    Demptons. Viņš gribēja, lai Horsts izkaļ dažas uzmavas, Rorans atbildēja. Brālēna spēcīgās kājas arās cauri kupenai, attīrot ceļu Eragonam.

-   Vai tad Terinsfordā nav sava kalēja?

-    Ir, atsaucās Rorans, taču viņš nav pārāk prasmīgs. Brā­lēns uzmeta skatienu Eragonam. Tad viņš piebilda, paraustījis plecus: Demptonam vajadzīgas uzmavas dzirnavām. Viņš dzir­navas paplašina un piedāvāja darbu arī man. Es to pieņemšu un došos viņam līdzi, kad uzmavas būs gatavas.

Dzirnavnieki strādāja cauru gadu. Ziemas laikā viņi mala visu, ko ļaudis tiem nesa, bet ražas laikā iepirka graudus un pārdeva jau gatavus miltus. Tas bija smags un bīstams darbs. Strādnieki milzīgajos dzirnakmeņos bieži zaudēja pirkstus vai pat roku.

-    Vai tu teiksi Garovam? taujāja Eragons.

-   Jā. Rorana sejai pārslīdēja drūms smaids.

-    Kāpēc? Tu taču zini, ko viņš domā par došanos prom no mājām. Sāksies tracis. Varbūt labāk neteikt neko? Aizmirsti, lai varam mierīgi paēst vakariņas.

-    Es nevaru. Es pieņemšu šo darbu.

Eragons apstājās. Kāpēc? Viņi nostājās viens otram pretī, un gaisā mutuļoja garaiņi no abu elpas. Es zinu, ka šeit ir grūti nopelnīt naudu, taču mēs vienmēr esam iemanījušies izgrozīties. Tev nav jādodas prom.

-    Man arī negribas to darīt. Taču šī nauda man vajadzīga pašam. Rorans gribēja iet tālāk, taču Eragons nekustējās ne no vietas.

-    Kam tev to vajag? Viņš gribēja dzirdēt atbildi.

Rorana pleci nedaudz iztaisnojās. Es gribu precēties.

Eragonu pārņēma apjukums un izbrīns. Viņš atcerējās, kā

Katrīna un Rorans skūpstījās pavasarī, kad ieradās tirgoņi, bet precēties? Katrīna? viņš vārgi pārjautāja, lai gan zināja atbildi. Rorans pamāja ar galvu.

-    Vai tu esi bildinājis viņu?

-    Pagaidām ne, gaidīšu līdz nākamajam pavasarim, kad varēšu uzcelt māju, tad gan.

-    Bet mājās ir pārāk daudz darba, lai tu varētu tagad doties prom, Eragons protestēja. Pagaidi, kamēs sagatavosimies sējai.

-    Nē, pasmaidījis atteica Rorans. Pavasarī es nekur netik­šu, tad es būšu visvairāk vajadzīgs. Zeme būs jāapar un jāapsēj. Nezāles jāravē, nemaz nerunājot par visiem citiem darbiem. Nē, šis ir labākais laiks, lai dotos prom, negaidot pavasari. Tu un Garovs iztiksiet bez manis. Ja viss ritēs labi, es drīz atgriezīšos mājās ar sievu.

Eragons negribīgi piekrita Roranam. Viņš pakratīja galvu, taču pats nevarēja saprast vai aiz dusmām vai pārsteiguma.

-    Laikam tev taisnība, un es varu tikai novēlēt tev veiksmi. Taču Garovs par to nebūs priecīgs.

-    Tad jau redzēsim.

Puiši atkal devās ceļā, un starp viņiem nostājās klusums. Eragona sirds bija nemierīga. Paies labs laiciņš, līdz viņš spēs labvēlīgi uzlūkot šādu notikumu pagriezienu. Kad viņi ieradās mājās, Rorans uzreiz neizklāstīja savus plānus, tomēr Eragons bija pārliecināts, ka tas notiks visai drīz.

Eragons devās tikties ar pūķi pirmo reizi kopš tā brīža, kad abi brālēni bija aprunājušies. Viņš bažīgi tuvojās tam, zinādams, ka šis brīnumainais radījums ne vien ir līdzvērtīgs viņam, bet, iespējams, arī daudz pārāks.

Eragon.

-    Vai tas ir vienīgais, ko vari pateikt? viņš atcirta. Jā.

Jaunekļa acis iepletās no negaidītās atbildes, un viņš apsē­dās. Tagad tam ir arī humora izjūta. Kas būs turpmāk ? Viņš impulsīvi ar kāju salauza nokritušu zaru. Rorana paziņojums par precībām bija sabojājis garastāvokli. Un pēkšņi viņa smadze­nes pilnīgi skaidri uztvēra jautājumu: "Kas noticis?" Eragons pastāstīja par to, ko vēlas darīt Rorans. Kamēr viņš runāja, balss kļuva aizvien skaļāka, līdz zēns jau sāka bezjēdzīgi kliegt. Viņš kliedza tik ilgi, līdz jutās pilnīgi iztukšots, un tad iespēra pa zemi.