Eragons

-    Tad jau tev šis stāsts liksies vēl jo interesantāks, sacīja Broms. Viņš noņēma tējkannu no āķa un ielēja verdošo ūdeni divās krūzītēs. Sniegdams vienu Eragonam, viņš brīdināja: Šīs tējas lapām nav jāļauj ievilkties ilgu laiku, tādēļ dzer ātri, pirms tā kļūst pārāk stipra. Eragons mēģināja iemalkot no krūzes, taču apdedzināja mēli. Broms nolika savu krūzi malā un turpināja smēķēt pīpi.

-    Neviens nezina, kāpēc tā ola bija pamesta. Daži teic, ka pūķa vecākus nogalināja elfu uzbrukumā. Citi domā, ka pūķi to atstājuši ar nolūku. Jebkurā gadījumā Eragons uzskatīja, ka ir vērts izaudzināt draudzīgu pūķi. Viņš slepeni par to rūpējās un senās valodas tradīcijā nosauca par Bid'Daūmu. Kad Bid'Daūms izauga krietni liels, viņi ceļoja kopā ar citiem pūķiem un pār­liecināja tos dzīvot mierā ar elfiem. Starp abām tautām tika noslēgta vienošanās. Lai būtu droši, ka šāds karš vairs nekad neizcelsies, viņi nolēma, ka jāizveido Jātnieku vienība.

Sākotnēji tas bija vienkārši Jātniekiem būt vidutājiem saziņā starp elfiem un pūķiem. Taču pēc kāda laika viņus sāka vairāk novērtēt un piešķīra lielākas pilnvaras. Galu galā viņi pārvācās uz Vroengardas salu, kur uzcēla pilsētu Doru Areabu. Līdz laikam, kad Galbatorikss uzvarēja Jātniekus, tiem piederēja vairāk varas nekā visiem Alagēzijas karaļiem kopā. Man šķiet, ka esmu atbildējis uz diviem taviem jautājumiem.

-   Jā, Eragons domīgi attrauca. Tā likās neticama sakritība, ka viņš nosaukts pirmā Jātnieka vārdā. Kaut kāda iemesla dēļ vārds vairs nešķita tāds pats kā agrāk. Ko nozīmē Eragons?

-    Es nezinu, tas ir ļoti sens vārds, sacīja Broms. Šaubos, vai kāds atceras tā nozīmi, izņemot pašus elfus. Tev tomēr pamatīgi laimēsies, ja tu savā mūžā varēsi ar kādu no viņiem pārmīt kaut vai vienu vārdu. Es zinu tikai to, ka tavs vārds ir labs vārds. Tev būtu jālepojas ar to. Ne jau kuru katru nosauc tik cienījama varoņa vārdā.

Eragons aizgaiņāja domas par savu vārdu un pievērsās Broma stāstītajam. Tajā kaut kā tomēr trūka. Tomēr es nesa­protu. Kur tad bijām mēs, kad radās Jātnieki?

-    Mēs? pārjautāja Broms, saraucot uzacis.

-    Nu zini, mēs visi, Eragons nenoteikti pamāja ar rokām. Cilvēki kopumā.

Broms iesmējās. Mēs neesam vairāk piederīgi šai zemei kā elfi. Mūsu senčiem vajadzēja vēl trīs gadu simtus, lai ierastos šeit un pievienotos Jātniekiem.

-   Tas nevar būt, protestēja Eragons. Mēs vienmēr esam dzīvojuši Palankāras ielejā.

-    Tas attiecas uz dažām paaudzēm, taču ne vairāk. Tas neat­tiecas pat uz tevi, Eragon, maigi noteica Broms. Lai ari tu pats sevi uzskati par Garova ģimenes daļu un pareizi dari -, tavi aizsākumi meklējami šeit. Apjautājies apkārtnē, un atklāsi daudzus cilvēkus, kas nedzīvo šeit ilgu laiku. Ieleja ir sena, taču tā vienmēr nav piederējusi mums.

Eragons uzmeta Bromam drūmu skatu un iemalkoja tēju. Tā vēl aizvien bija karsta un svilināja rīkli. Šīs bija viņa mājas, lai arī kurš ir bijis viņa tēvs! Kas notika ar rūķiem, kad Jātnieku vara tika gāzta?

-    To neviens īsti nezina. Viņi cīnījās kopā ar Jātniekiem dažās pirmajās kaujās, taču, kad Galbatoriksa uzvara jau bija nenovēršama, viņi noslēdza visas zināmās ieejas savos tuneļos un nozuda pazemē. Cik es zinu, kopš tā laika neviens tos nav redzējis.

-    Un pūķus? Eragons atkal taujāja. Kas notika ar tiem? Skaidrs, ka tos visus taču nenogalināja.

Broms rūgti attrauca:

-    Tas ir lielākais mūsdienu Alagēzijas noslēpums cik dau­dzi pūķi izdzīvoja pēc Galbatoriksa sarīkotā slaktiņa. Viņš saudzēja tos, kuri piekrita kalpot viņam, taču tikai Atkritēju pūķi nodevēji bija ar mieru atbalstīt Galbatoriksa neprātīgos plānus. Ja kāds pūķis, izņemot Šruikanu, ir dzīvs, tas ir noslē­pies tik labi, lai Impērija to nespētu atrast.

No kurienes tad radies mans pūķis, prātoja Eragons. Vai urgļi arī bija šeit, kad elfi ieradās Alagēzijā? viņš tincināja.

-    Nē, tie sekoja elfiem pāri jūrai, kā ērces meklēdami asinis. Tieši urgļi bija viens no iemesliem, kāpēc Jātniekus tik augsti vērtēja, par viņu bezbailību kaujās un spēju uzturēt mieru… No vēstures var daudz ko mācīties. Ļoti žēl, ka Galbatoriksa laikā par vēsturi nedrīkst daudz runāt, Broms prātuļoja.

-    Jā, es dzirdēju tavu stāstu pēdējo reizi, kad biju pilsētiņā.

-    Stāstu! ierēcās Broms. Viņa acis šķīla dusmu zibšņus. Ja tas ir stāsts, tad baumas par manu nāvi ir patiesas un tu tagad runā ar garu! Cieni pagātni tu nekad nevari zināt, kā tā var skart tevi.

Eragons pagaidīja, līdz Broma seja noskaidrojās, un uzdro­šinājās pajautāt:

-    Cik lieli bija pūķi?

Virs Broma kā sīks negaisa mākonis izplūda tumšu dūmu strūkla. Lielāki par māju. Pat mazākajiem spārnu pletums bija vairāk nekā simts pēdas plats; tie nekad nebeidza augt. Vecākos pūķus, pirms Impērija tos nogalināja, viegli varēja sajaukt ar lieliem pakalniem.

Eragons nodrebēja bailēs. Kā es varēšu noslēpt savu pūķi pēc dažiem gadiem ? Viņš iekšēji sevī dusmojās, tomēr balss skanēja mierīgi: Kad viņi kļuva pieauguši?