Eragons

Mēneša beigās pūķa plecs jau bija Eragonam līdz elkonim. Šajā īsajā laikā tas bija pārvērties no maza, nevarīga radījuma par spēcīgu nezvēru. Tā cietās zvīņas bija kā bruņukrekls, bet zobi kā dunči.

Eragons devās garās vakara pastaigās, un pūķis vieglā gaitā viņu pavadīja. Kad abi atrada izcirtumu, puisis iekārtojās pie kāda koka un skatījās, kā pūķis lidinās gaisā. Viņam ļoti patika noskatīties lidojumā un bija tik žēl, ka dzīvnieks ir vēl pārāk mazs, lai ar to jātu. Eragons bieži notupās blakus pūķim un pakasīja tā kaklu, ar plaukstu sajuzdams cīpslu un muskuļu vijumus.

Par spīti Eragona pūlēm, mežs pie lauku sētas bija pilns ar pūķa atstātajām zīmēm. Visus lielos četru nagu nospiedumus sniegā nebija iespējams izdzēst, un viņš nemaz nemēģināja noslēpt lielās izkārnījumu kaudzes, kas krājās aizvien vairāk.

Pūķis bija berzējies gar kokiem, noraudams tiem mizu, kā ari asinājis nagus pie nokritušiem baļķiem, atstādams collu dziļas iedobes. Ja Garovs vai Rorans dotos tālāk aiz saimniecības robe­žām, viņi atrastu pūķi. Eragons nevarēja iedomāties kaut ko vēl ļaunāku par patiesības atklāšanu, tādēļ nolēma pasteigties pirmais un visu izstāstīt.

Taču vispirms viņš gribēja paveikt divas lietas: nosaukt pūķi kādā atbilstošā vārdā, kā arī vispār uzzināt par pūķiem kaut ko vairāk. Tādēļ viņam vajadzēja aprunāties ar Bromu, stāstu un leģendu meistaru, jo ziņas par pūķiem bija saglabājušās tikai nostāstos.

Kad Rorans sataisījās doties uz Kārvahallu, lai salabotu cirtni, Eragons posās viņam līdzi.

Vakarā pirms došanās uz Kārvahallu Eragons aizgāja līdz nelielam izcirtumam mežā un domās pasauca pūķi. Pēc mir­kļa viņš ieraudzīja kustīgu plankumu krēslainajās debesīs. Pūķis traucās pie viņa, strauji nobremzēja un sāka samazināt augstumu tieši virs kokiem. Eragons dzirdēja dobju svilpoņu, gaisam švīkstot gar spārniem. Pūķis lēnām sasvērās uz krei­so pusi un nolaidās zemē kā pa spirāli. Tad mazliet atgāzās atpakaļ, lai saglabātu līdzsvaru, un nosēžoties izdvesa dziļu, apslāpētu uff.

Eragons atvēra savas domas, vēl aizvien juzdamies neomu­līgi dīvainās sajūtas dēļ, un pastāstīja pūķim, ka viņš dodas prom. Tas neapmierināts nosprauslojās. Zēns centās to nomie­rināt ar jauku domu attēlu, taču pūķis neapmierināts kuls­tīja asti. Tad Eragons uzlika tam roku uz pleca un mēģināja iedvest mieru. Zvīņas sacēlās zem viņa pirkstiem, kad jaunek­lis to maigi glāstīja.

Viņa galvā ieskanējās viens vienīgs vārds dziļi un skaidri.

Eragons.

Tas skanēja nopietni un skumji, it kā tiktu noslēgts nesalau­žams līgums. Puisis nekustīgi skatījās uz pūķi, un pa viņa roku aizvilnīja auksta tirpoņa.

Eragons.

Viņam kaklā sametās kamols, kad neizmērojami dziļas safīra krāsas acis uzlūkoja zēnu. Pirmo reizi viņš nedomāja par pūķi kā par dzīvnieku. Tas bija kaut kas cits, kaut kas… citāds. Viņš skrēja mājās, cenzdamies aizbēgt no pūķa acīm. Sava pūka.

Eragons.

6. NODAĻA Tēja diviem

Rorans un Eragons šķīrās Kārvahallas nomalē. Eragons lēnām devās uz Broma mājām, nogrimis savās domās. Viņš apstājās pie durvīm un jau pacēla roku, lai pieklauvētu.

Atskanēja balss:

-    Ko tu vēlies, zēn?

Viņš apmetās riņķī. Broms stāvēja aiz viņa, atspiedies uz savītas nūjas, ko rotāja īpatnēji griezumi. Viņam mugurā bija brūns talārs ar kapuci kā mūkam. Pie viduklī sajoztas nodilušas ādas jostas karājās tabakas maks. Virs baltās bārdas, saliecies kāsī, slējās lepns ērgļa deguns. Viņš nogaidoši lūkojās Eragonā ar dziļi iegrimušām acīm, ko apēnoja spurainas uzacis.

-    Uzzināt, Eragons sacīja. Roranam jāsalabo cirtnis, un man ir brīvs laiks, tādēļ atnācu noskaidrot, vai vari atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Vecais vīrs kaut ko noņurdēja un satvēra durvis. Eragons uz viņa labās rokas pamanīja zelta aproci. Gaisma atmirdzēja safīrā, atklājot savādu simbolu, kas bija iegriezts dārgakmenī. Tad jau vari nākt iekšā, kāds brīdis sarunās paies. Vismaz taviem jautājumiem, šķiet, nebūs gala. Mājas iekšienē bija melnāks par nakti un gaisā jautās kāda kodīga smaka. Tagad gaismu. Eragons dzirdēja, kā vecais vīrs kustējās mājā, tad atskanēja klusas lamas un kaut kas nokrita uz grīdas. Tā ja, re, kur ir. Uzplaiksnīja balta gaisma, un ieplīvojās liesmiņa.

Broms stāvēja pie akmens pavarda ar sveci rokās. Grāmatu kaudze ieskāva koka krēslu ar augstu atzveltni, kas bija nolikts pie kamīna. Četras krēsla kājas bija izgrebtas līdzīgi ērgļa na­giem, sēdvieta un atzveltne izoderēta ar ādu, ko rotāja iespiesti savijušies rožu kāti. Vairāki mazāki krēsli bija nokrauti ar pergamenta ruļļiem. Tintes pudelītes un rakstāmspalvas bija izkaisītas pa visu galdu. Iekārtojies ērti, taču zvēru pie zudu­šajiem valdniekiem, esi uzmanīgs. Šīs lietas ir vērtīgas.

Eragons pārkāpa pergamenta gabaliem, kas bija klāti ar stūrainiem rūnu rakstiem. Viņš saudzīgi nocēla ruļļus no krēsla un nolika tos uz grīdas. Kad viņš iesēdās krēslā, gaisā pacēlās putekļu mākonis. Jauneklis aizturēja šķavas.

Broms noliecās un aizdedzināja pavardu ar sveces liesmu.