Eragons

Viņš bija sāpīgas izšķiršanās priekšā. Izaudzinot pūķi, varēja kļūt par Jātnieku. Mītus un stāstus par Jātniekiem glabāja kā dārgumu, un, kļūstot par vienu no tiem, viņš acumirklī kļūtu par daļu no leģendas. Tomēr, ja Impērija atklātu pūķi, viņš un viņa ģimene būtu nolemta nāvei, ja vien nedotos valdnieka padoto rindās. Neviens nevarētu viņiem palīdzēt. Vienkāršākais risinājums būtu nogalināt pūķi, taču jauneklim šāda doma derdzās un viņš to atmeta. Alagēzijā pūķus augstu vērtēja jau kopš seniem laikiem, tādēļ ne uz brīdi nederēja apsvērt šādu soli. Turklāt kas mūs varētu nodot, viņš prātoja. Mēs dzīvojam tālā nostūrī un neesam darījuši neko tādu, kas pievērstu citu ļaužu uzmanību.

Grūtākais būs pielauzt Garovu un Roranu, lai ļauj viņam paturēt pūķi. Ne vienam, ne otram īpaši nerūpētu, ja pūķis būtu kaut kur tuvumā. Es to varētu izaudzināt slepenībā. Pēc mēneša vai diviem tas jau būs pārāk liels, lai Garovs tiktu no tā vaļā; taču vai viņš to pieņems ? Ja arī viņš pieņems pūki, vai es varēšu tam sagādāt pietiekami daudz pārtikas, kamēr tas slēp­jas ? Tas nav lielāks par kaķēnu, bet apēda veselu sauju gaļas! Ceru, ka tas drīz vien varēs pats medīt; taču cik ilgs laiks paies līdz tam ? Vai tas spēs izdzīvot aukstumā? Tomēr lai vai kas, viņš gribēja pūķi paturēt. Jo vairāk zēns domāja par to, jo pār­liecinātāks kļuva. Lai kā arī viss ievirzīsies ar Garovu, Eragons būtu gatavs uz jebko, lai pasargātu pūķēnu. Izdomājies šā un tā, viņš aizmiga ar pūķi pie sāniem.

Kad atausa rīts, pūķis sēdēja uz gultas staba gala kā sens sargs, kas sveicina jaunu dienu. Eragons apbrīnā skatījās uz tā krāsu. Viņš nekad nebija redzējis tik dzidru un stindzinoši zilu krāsu. Zvīņas bija kā simtiem mazu dārgakmeņu. Puisis pama­nīja, ka baltajam ovālam uz plaukstas, kur viņš bija pieskāries pūķim, tagad bija sudrabaina nokrāsa. Viņš cerēja, ka varēs to noslēpt, ja rokas visu laiku būs netīras.

Pūķis nolaidās no gultas gala un nosēdās uz grīdas. Eragons to uzmanīgi pacēla rokās un devās prom no klusās mājas, apstā­damies tikai, lai paņemtu līdzi gaļu, dažas ādas sloksnes un tik daudz lupatu, cik varēja panest. Dzedrais rīts bija skaists, un pāri visai lauku sētai klājās jauna sniega kārta. Viņš smaidīja, redzot, kā mazā radība ziņkārīgi lūkojās apkārt, droši sēdēdama Eragona rokās.

Steidzīgi šķērsojis laukus, viņš drīz vien nonāca tumšā mežā un sāka tur meklēt pūķim drošu mājvietu. Galu galā viņš atrada pīlādzi, kas vientuļi auga uz kaila paugura, bet tā sniega klātie, pelēkie zaru pirksti stiepās pret debesīm. Eragons nosēdināja pūķi lejā pie stumbra un nometa ādas sloksnes uz zemes.

Dažas veiklas kustības, un viņš jau bija izgatavojis cilpu, ko pārslidināja pāri pūķa galvai, kamēr tas pētīja sniega pikučus pie koka. Āda bija padilusi, taču izturīga. Eragons skatījās, kā pūķis staigā apkārt, noņēma tam cilpu no kakla un izga­tavoja pagaidu pinekli kājām, lai tas sevi nenožņaugtu. Tad viņš salasīja pilnu klēpi zaru un saslēja nelielu būdiņu augstu kokā, izklādams tās iekšpusi ar lupatām un nobēdzinādams gaļu tālāk. Koks kustējās, un Eragonam sejā krita sniegs. Viņš aizkāra dažas lupatas priekšā ieejai, lai būdiņā turētos siltums. Zēns apmierināti skatījās uz padarīto darbu.

Laiks tev parādīt jauno māju, viņš sacīja un iecēla pūķi zaros. Tas locījās, mēģinādams atbrīvoties, tad ierāpās būdiņā, kur apēda gabaliņu gaļas, saritinājās un bikli paskatījās uz zēnu. Ar tevi viss būs kārtībā, kamēr vien paliksi šeit, zēns teica. Pūķis atkal samirkšķināja acis.

Skaidrs, ka radījums viņu nesaprata. Eragons taustījās savā prātā, līdz sajuta pūķa domas. Viņu atkal pārņēma visaptverošā atvērtības izjūta plašums kā liela sega spieda viņu pie zemes. Sasparodamies viņš koncentrējās uz pūķi un centās iedvest tam vienu domu: Paliec šeit. Pūķis vairs nekustējās un izslēja galvu puiša virzienā. Eragons kļuva vēl uzstājīgāks: Paliec šeit. Miglaina piekrišana nedroši uzplaiksnīja izveidotajā saiknē, taču Eragons nebija drošs, ka radība patiešām sapratusi. Galu galā tas ir tikai dzīvnieks. Viņš pārtrauca domu saskarsmi un atvieglots sajuta, kā viņu atkal apņem paša prāts.

Eragons devās prom no koka, pametot skatienu atpakaļ. Pūķis bija izbāzis galvu no paslēptuves un lielām acīm lūkojās, kā viņš dodas prom.

Pēc steidzīga mājupceļa viņš ielavījās atpakaļ savā istabā, lai tiktu vaļā no olas čaumalas. Viņš bija pārliecināts, ka nedz Garovs, nedz arī Rorans nepamanīs akmens pazušanu tas bija izplēnē­jis no viņu domām, tiklīdz noskaidrojās, ka to nevar pārdot. Kad ģimene pamodās, Rorans ieminējās, ka naktī dzirdējis dīvainas ska­ņas, taču Eragonam par lielu atvieglojumu par to vairs nerunāja.

Diena pagāja ļoti ātri. Zīmi uz rokas tiešām bija viegli noslēpt, tādēļ viņš drīz vien beidza par to satraukties. Pirms vakara iestāšanās viņš devās pie pīlādžkoka, nesdams līdzi desiņas, kuras bija nočiepis no pagraba. Nobažījies viņš tuvojās kokam. Vai pūķis ziemā spēj izdzīvot laukā?