Eragons

-    Labi! Vislabāk sarunas vedas, sēžot pie uguns. Viņš nometa kapuci, atklājot matus, kas nemaz nebija balti, bet gan iesirmi, tad uzlika tējkannu uz uguns un iekārtojās lielajā atzveltnes krēslā.

-    Stāsti, ko gribēji! viņš strupi uzsauca Eragonam, taču tas neskanēja nelaipni.

-    Nu, Eragons iesāka, prātodams, ar ko labāk sākt sarunu.

-    Es vienā laidā dzirdu par Jātniekiem un viņu varoņdarbiem. Gandrīz vai ikviens gribētu, lai tie atgriežas, taču es nekad neesmu dzirdējis, kā tas viss sākās, no kurienes radās pūķi vai arī kas Jātniekos bija tik īpašs, ja neņem vērā pūķus.

-    Par to var runāt gari un plaši, noņurdēja Broms. Viņš satraukti paskatījās uz Eragonu. Ja es tev stāstītu visu, ko zinu par Jātniekiem, mēs sēdētu šeit līdz nākamajai ziemai. Stāsts ir jāsaīsina līdz apjomam, ko varam pievārēt. Taču, pirms sākam, man vajadzīga pīpe.

Eragons pacietīgi gaidīja, kamēr Broms piestampāja pīpi ar tabaku. Viņam patika Broms. Vecais vīrs reizēm viegli iekarsa, taču šķita, ka viņam nekad nav žēl laika, ko viņš pavadīja, tērzē­jot ar Eragonu. Reiz jauneklis Bromam jautāja, kur ir stāstnie­ka dzimtā puse; Broms iesmējās un teica: Ciemā, kas līdzīgs Kārvahallai, tikai ne uz pusi tik aizraujošā. Ziņkāres urdīts, Eragons iztaujāja tēvoci. Taču Garovs spēja izstāstīt vien to, ka

Broms nopircis māju Kārvahallā aptuveni pirms piecpadsmit gadiem un kopš tā laika dzīvojis šeit, nevienu netraucējot.

Broms paņēma krama šķiltavas, lai aizdedzinātu pīpi. Pāris reižu ievilcis dūmu, viņš sacīja: Tā… nu mums nevajadzēs apstāties, varbūt vienīgi iedzersim tēju. Tātad par Jātniekiem jeb Surtūgaliem, kā viņus sauca elfi… Ar ko lai sāku? Viņi pastāvēja daudzus gadus un varas zenītā divas reizes valdīja pār Impērijas zemēm. Par viņiem klīst dažādi nostāsti, lielākoties blēņas. Ja tu ticētu visam, ko stāsta, domātu, ka tiem piemitusi pusdievu vara. Zinību vīri veltījuši visu dzīvi, lai nodalītu bau­mas no īstenības, taču šaubos, vai kādam no viņiem tas izdevies. Taču mēs varam meklēt atbildes uz trim jautājumiem, kurus tu uzdevi: kā radās Jātnieki, kāpēc viņus tik augsti vērtēja un no kurienes ieradās pūķi. Sākšu ar pēdējo. Eragons iesēdās dziļāk un sāka klausīties vecā vīra mierīgajā un valdzinošajā balsī.

-    Pūķiem nav sākuma, ja vien nesaistām to rašanos ar pašas Alagēzijas tapšanu. Un, ja tiem ir gals, tas pienāks, kad šī pasaule ies bojā, jo viņi dzīvo, mīl un cieš kopā ar šo zemi. Gan pūķi, gan rūķi un vēl daži citi ir īstenie šīs zemes iemītnieki. Tie dzīvojuši šeit pirms citām dzīvām būtnēm, spēcīgi un lepni savā varenībā. Viņu pasaule bija nemainīga, līdz pāri jūrai šeit ieradās pirmie elfi savos sudraba kuģos.

-    No kurienes ieradās elfi? stāstījumā iejaucās Eragons. Un kāpēc viņus sauc par jaukajiem ļautiņiem? Vai elfi tiešām eksistē?

Broms drūmi pašķielēja.

-   Vai gribi iegūt atbildes uz saviem sākotnējiem jautājumiem vai ne? Tu tās nedzirdēsi, ja gribēsi aizpildīt katru tumšo stūri savās zināšanās.

-    Man žēl, ka pārtraucu, Eragons atvainojās. Viņš nokāra galvu un centās izskatīties nožēlas pilns.

-    Nē, tev nav gan žēl, Broms atbildēja, manāmi uzjautri­nāts. Viņš pievērsa skatienu ugunij un raudzījās, kā tā šauda liesmu mēles zem tējkannas. Ja gribi zināt, elfi nav tikai leģenda; viņus sauc par jaukajiem ļautiņiem, jo tie ir daudz dai­ļāki par jebkuru citu tautu. Viņi ieradušies no kādas vietas, ko tie dēvē par Alaleju, taču neviens, izņemot viņus pašus, nezina, kur tā ir vai kāda tā izskatās.

Tātad, viņa skatiens zem saaugušo uzacu biežņas pievērsās Eragonam, lai pārliecinātos, ka nav gaidāma jauna iejaukša­nās, elfi toreiz bija lepna tauta un pazina maģiju. Sākumā viņi uzlūkoja pūķus par parastiem dzīvniekiem. Šī pārliecība pārau­ga liktenīgā kļūdā. Pārgalvīgs elfu jauneklis medīja pūķi, it kā tas būtu briedis, un nogalināja to. Pārskaitušies pūķi izveidoja slēpni un noslepkavoja elfu. Par nelaimi, asinsizliešana ar to vien nebeidzās. Pūķi sapulcējās kopā un uzbruka visiem elfiem. Izbijušies par briesmīgo pārpratumu, elfi mēģināja izbeigt kara­darbību, taču nespēja atrast veidu, kā sazināties ar pūķiem.

Taču, krietni vien saīsinot veselu rindu sarežģītu notiku­mu, norisinājās ļoti ilgs un ļoti asiņains karš, kuru abas puses vēlāk nožēloja. Sākumā elfi cīnījās tikai tāpēc, lai aizstāvētu paši sevi, jo nevēlējās saasināt karadarbību, taču pūķu nik­numa dēļ viņiem bija jārīko uzbrukumi, ja gribēja izdzīvot. Karš ilga piecus gadus un turpinātos daudz ilgāk, ja elfs, vārdā Eragons, nebūtu atradis pūķa olu. Eragons aiz pārsteiguma samirkšķināja acis. A, redzu, ka tu neesi zinājis sava vārda izcelsmi, sacīja Broms.

-    Nē. Tējkanna griezīgi iesvilpās. Kāpēc man iedeva tādu pašu vārdu kā elfam ?