Eragons

-   Nu, Broms domīgi novilka, kasīdams zodu, viņi nespēja spļaut uguni līdz piecu vai sešu mēnešu vecumam, kas aptuveni atbilda vecumam, kad tie varēja sākt meklēt dzīvesbiedru. Jo pūķis bija vecāks, jo garāku uguns liesmu tas spēja raidīt. Daži no tiem spēja spļaut uguni vairākas minūtes. Broms izpūta dūmu aplīti un skatījās, kā tas ceļas līdz griestiem.

-    Esmu dzirdējis, ka viņu zvīņas laistījušās kā dārgakmeņi.

Broms paliecās uz priekšu, tuvāk zēnam, uzmanīgi ieskatījās

viņam acīs un ieņurdējās: Tu esi dzirdējis pareizi. Viņi bija dažādās krāsās un nokrāsās. Stāstīja, ka pūķu bariņš izskatījies kā dzīva varavīksne nemitīgi mainīga un mirdzoša. Bet kurš tev to teica?

Eragons uz brīdi sastinga un sameloja:

-    Tirgonis.

-   Kā viņu sauca? taujāja Broms. Viņa kuplās uzacis savilkās biezā, baltā līnijā. Grumbas pierē kļuva dziļākas. Aizmirstajā pīpē tabaka beidza gruzdēt.

Eragons izlikās, ka cenšas atcerēties.

-   Es nezinu. Viņš runāja Morna krodziņā, taču es nejautāju, kas viņš tāds bija.

-    Būtu labi, ja tu pajautātu, izmeta Broms.

-   Viņš ari sacīja, ka Jātnieks spējis dzirdēt sava pūķa do­mas, Eragons ātri piebilda, cerēdams, ka izdomātais tirgonis sargās viņu no aizdomām.

Broms samiedza acis šaurā spraugā. Viņš lēnām paņēma šķiltavas un uzšķīla uguni ar kramu. Gaisā pacēlās dūmi, un viņš dziļi ievilka tos no pīpes, tad lēnām izpūta. Nomāktā balsī viņš novilka:

-    Šis cilvēks melo vai izliekas. Tas nav pieminēts nevienā no stāstiem par pūķiem un Jātniekiem, un es zinu tos visus. Vai viņš teica vēl kaut ko?

Eragons paraustīja plecus. Nē. Broms bija pārāk ieinte­resējies par tirgoni, lai turpinātu sadomāto stāstu. Zēns it kā starp citu izmeta:

-    Vai pūķi dzīvoja ilgi?

Broms uzreiz neatbildēja. Viņa zods noslīdēja uz krūtīm, bet pirksti domīgi bungāja pa pīpi. Liesmas atspulgs atstarojās viņa aproces zilajā akmenī.

-    Piedod, aizdomājos. Jā, pūķis dzīvoja ilgi, mūžīgi, īstenībā tik ilgi, līdz to nogalināja vai kamēr bija dzīvs tā Jātnieks.

-    Kā gan to kāds varētu zināt? neticīgi iebilda Eragons. Ja pūķi mira līdz ar Jātniekiem, tad jau tie dzīvoja tikai kādus piecdesmit vai septiņdesmit gadus. Tu teici savā… stāstījumā, ka Jātnieki dzīvoja simtiem gadu, taču tas nav iespējams.

Viņš baidījās domāt, ka varētu dzīvot ilgāk par saviem ģime­nes locekļiem, par draugiem.

Broma lūpas savilkās smaidā, un viņš smaidīdams piebilda:

-    To, kas ir iespējams vai neiespējams, katrs nosaka pats. Kāds varētu teikt, ka tu nevari ceļot pa Kori un izdzīvot tur, taču tu to spēj. Tas atkarīgs tikai no skatpunkta. Tev būtu jābūt ļoti viedam, lai tik agrīnos gados zinātu tik daudz.

Eragons nosarka, un vecais vīrs iesmējās. Nedusmojies. Neviens negaida, lai tu zinātu šādas lietas. Tu aizmirsi, ka pūķi bija maģiski radījumi, tie dīvainā veidā ietekmēja visu sev apkārt. Jātnieki tiem bija vistuvāk, un pūķu ietekme tos skāra visvairāk. Pazīstamākais blakuspienesums bija garš mūžs. Mūsu valdnieks ir dzīvojis tik ilgi, lai saviem padotajiem šķistu mūžīgs, taču lielākā daļa cilvēku to saista ar viņa paša maģiska­jām spējām. Tomēr bija arī citas, mazāk pamanāmas pārmaiņas. Visiem Jātniekiem piemita lielāks spēks, gudrība un godīgums nekā parastiem vīriem. Jāatzīmē arī tas, ka Jātnieks, kas nācis no cilvēkiem, drīz vien ieguva smailākas ausis, taču tās nekad nebija tik lielas kā īstajiem elfiem.

Eragonam bija jāsakopo gribasspēks, lai neļautu savai rokai pataustīt ausu galus. Kā vēl šis pūķis izmainīs manu dzīvi ? Tas ne tikai ierausies manā galvā, bet arī maina manu ķermeni! Vai pūķi bija gudri?

-   Vai tu nemaz neklausījies, ko es tev iepriekš stāstīju? Broms vaicāja. Kā gan elfi varētu slēgt vienošanos un miera līgumus ar nesaprātīgiem lopiem? Viņi bija tikpat saprātīgi kā tu vai es.

-    Bet viņi taču bija dzīvnieki, Eragons uzstājīgi turpināja.

Broms nosprauslājās.

-Viņos nebija nekā vairāk dzīvnieciska kā mūsos. Kaut kāda iemesla dēļ cilvēki slavina visu, ko paveikuši Jātnieki, taču pūķus atstāj bez ievērības, uzskatot, ka tie nebija nekas vairāk kā vien eksotisks pārvietošanās līdzeklis no vienas pilsē­tas uz citu. Taču tā nav. Jātnieki spēja veikt dižus darbus, tikai pateicoties pūķiem. Cik daudzi vīri būtu gatavi izvilkt zobenu, ja zinātu, ka gigantiska, uguni spļaujoša ķirzaka apveltīta ar tik lielu apķērību un gudrību, pēc kādas karalis varētu tikai tiekties, uz karstām pēdām ieradīsies un apturēs vardarbību? Hmm? Viņš izpūta vēl vienu dūmu apli un skatījās, kā tas pazūd.

-    Vai esi kādreiz redzējis kādu pūķi?

-    Nēēē, novilka Broms, tie ir dzīvojuši vēl pirms tam, kad es biju piedzimis.

Un tagad par vārdu. Zini, es mēģinu atcerēties viena pūķa vārdu, taču tas nedodas rokā. Domāju, ka dzirdēju to pieminam, kad tirgoņi ieradās Kārvahallā, taču neesmu drošs. Vai vari man palīdzēt?

Broms paraustīja plecus un ātri nosauca veselu vārdu rindu.

-    Jura, Hiradors un Fundors tie, kuri cīnījās ar gigantisko jūrasčūsku. Galzra, Braiems, Oens Stiprais, Gretjems, Beroans, Roslarbs…