Eragons

-    Es vienkārši negribu, lai viņš dodas prom, Eragons bezspēcīgi piebilda. Pūķis nesatricināmi skatījās, klausījās un uztvēra visu. Eragons nolamājās un izberzēja acis, tad domīgi paraudzījās uz pūķi.

-    Tev vajadzīgs vārds. Šodien es dzirdēju dažus patiesi labus, varbūt tev kāds iepatīkas. Viņš domās pārcilāja vārdus, kurus Broms bija nosaucis, un apstājās pie diviem, kas likās īpaši varonīgi un dižciltīgi un skanēja patīkami ausij.

-    Ko tu domā par Vaniloru vai arī par tā pēcteci Eridoru? Tie abi bija diži pūķi.

Nē, atbildēja pūķis. Viņš, šķiet, uzjautrinājās par puiša pūlēm. Eragons.

-    Tas ir mans vārds, tev nevar tāds būt, zēns attrauca, berzēdams zodu. Nu, ja tev nepatīk šie, ir jau arī citi. Viņš turpināja saukt vārdus, taču pūķis noraidīja ikvienu piedā­vājumu. Izskatījās, ka tas par kaut ko smejas, taču Eragons nesaprata, par ko, tomēr viņš neko neņēma vērā un turpināja saukt vārdus.

-     Bija ari Ingotolds, viņš nogalināja… Eragons apstājās, jo pār viņu pēkšņi nāca apskaidrība. Tad tur tā lieta! Es piedāvāju zēnu vārdus. Tu esi meitene?!

Jā. Pūķis apmierināti salocīja spārnus.

Tagad viņš zināja, ko piedāvāt, un nosauca vēl duci vārdu. Viņš apsvēra Miremelu, taču vārds īsti nederēja galu galā tas bija brūna pūķa vārds. Viņš jau bija tuvu izmisumam, kad piepeši atcerējās pēdējo vārdu, ko nočukstēja Broms. Eragonam tas patika, bet vai tas patiks pūķim?

Viņš domās pajautāja:

-    Vai tu esi Safir-a? Pūķu meitene uzlūkoja puisi ar savām gudrajām acīm. Viņš juta, ka pūķis ir apmierināts.

Jā. Viņam galvā kaut kas noklikšķēja, un pūķa balss atbal­sojās kā no liela attāluma. Viņš par atbildi pasmaidīja. Safīra apmierināta murrāja.

8. NODAĻA Nākamais dzirnavnieks

Vakariņas cēla galdā, kad saule jau bija norietējusi. Laukā gaudoja brāzmains vējš, kas tricināja visu māju. Eragons cieši uzlūkoja Roranu, gaidīdams neizbēgamo sarunu. Un tad Rorans ierunājās:

-    Man piedāvāja darbu Terinsfordas dzirnavās… ko es gata­vojos pieņemt.

Garovs turpināja nesteidzīgi košļāt ēdienu, bet nolika dak­šiņu. Viņš atgāzās krēslā, sakrustoja pirkstus aiz galvas un izmeta tikai vienu vārdu:

-    Kāpēc?

Rorans paskaidroja, kamēr Eragons ar dakšiņu bakstīja ēdienu.

-   Skaidrs. Un Garovs vairs neko neteica. Viņš apklusa un skatījās griestos. Pārējie nekustīgi gaidīja viņa atbildi.

-    Nu, un kad tu dodies prom?

-    Ko? pārjautāja Rorans.

Garovs paliecās uz priekšu ar mirdzošām acīm.

-   Vai tu domāji, ka es tevi atrunāšu? Es cerēju, ka tu drīz apprecēsies. Es gribētu redzēt, kā šī ģimene atkal pieņemas kuplumā. Katrīna būs laimīga dabūt tādu vīru kā tu.

Rorans samulsa, taču drīz vien mulsums pārvērtās priecīgā smaidā.

-    Tātad kad tu dodies prom? neatlaidās Garovs.

Rorans atguva valodu.

-    Kad Demptons atgriezīsies pēc uzmavām.

Garovs pamāja ar galvu.

-    Un tas būs pēc…

-    Divām nedēļām.

-   Labi, mēs pagūsim sagatavoties. Mājās būs pavisam cita dzīve bez tevis. Taču, ja nekas nenoies greizi, tas nebūs uz ilgu laiku. Viņš paskatījās pāri galdam un pajautāja: Eragon, vai tu par to jau zināji?

Eragons noskumis paraustīja plecus. Tikai šodien uzzi­nāju… Tas ir neprāts.

Tēvs pārvilka plaukstu sejai.

-    Tas ir dabiski, tā dzīvē jānotiek.

Garovs ar piespiešanos piecēlās kājās no krēsla. Viss būs labi. Laiks visu noliks savā vietā. Bet tagad nomazgāsim trau­kus. Eragons un Rorans klusējot palīdzēja.

Nākamās dienas bija smagas. Eragona noskaņojums bija pavisam slikts. Viņš ne ar vienu nerunāja, vien pieklājīgi atbil­dēja uz tiešiem jautājumiem. Visur varēja manīt mazus atgādi­nājumus, ka Rorans dodas prom: Garovs kravāja dēla mantas, no sienām pazuda dažas lietas, un istabas pārņēma savāds tuk­šums. Aptuveni pēc nedēļas Eragons saprata, ka viņi ar Roranu ir atsvešinājušies. Sarunas laikā vārdi nenāca viegli, un reizēm abi nezināja, par ko runāt.

Eragona izmisumam Safīra bija vienīgais mierinājums. Viņš runāja ar pūķi par visu, kas satrauca viņa sirdi. Zēna pārdzī­vojumi viņai bija kā uz delnas, un Safīra saprata viņu labāk nekā jebkurš cits. Dažās nedēļās pirms Rorana aizbraukšanas viņa strauji izauga un tagad bija garāka par Eragonu. Pūķis kļuva divpadsmit collu plats plecos, kas tagad bija augstāki nekā Eragona pleci. Viņš atklāja, ka mazajā iedobē, kur pūķa pleci savienojas ar kaklu, bija lieliska vieta jātniekam. Viņš tur vakaros bieži vien atpūtās un kasīja Safīrai kaklu, skaidrojot dažādu vārdu nozīmi. Drīz pūķis saprata visu sacīto un bieži vien pat izteica savu viedokli par dzirdēto.

Eragonam šī viņa dzīves daļa ļoti patika. Safīra bija sarež­ģīta personība. Viņa bija dažāda un reizēm pilnīgi neizprota­ma, taču abi viens otru ļoti labi saprata; viņi nelietoja vārdus, bet sapratās daudz dziļākajā garīgajā līmenī. Pūķa rīcība un domas nemitīgi atklāja jaunas viņa rakstura šķautnes. Reiz viņa nomedīja ērgli un nevis apēda to, bet palaida vaļā, sacīda­ma: Neviens debesu mednieks nedrīkst beigt savas dienas kā medījums. Labāk mirt spārnos nekā piekaltam pie zemes.