Eragons

Eragons slēpās ēnā, pārmeklēdams katru ielu, ieklausī­damies katrā tik tikko sadzirdamā troksnī. Jaunekļa domas kavējās pie viņa istabas, kur pie sienas karājās loks, un viņš vēlējās, kaut tas tagad būtu viņa rokās. Viņš ložņāja Kārvahallā, izvairīdamies no cilvēkiem, līdz sadzirdēja svelpjošas balsis aiz kādas mājas. Lai arī Eragonam bija asa dzirde, viņam to vaja­dzēja sasprindzināt, lai saprastu sacīto.

-    Kad tas notika? Vārdi plūda gludi kā ieeļļots stikls un locījās gaisā kā tārpi. Runā ieskanējās tāda kā svelpjoša skaņa, no kuras pakausī mati sacēlās stāvus.

-   Aptuveni pirms trim mēnešiem, balss atbildēja. Eragons zināja, ka tas ir Sloans.

Nolādētās Ēnas asinis; viņš tiem pateica… Jauneklis nolēma iesist Sloanam, kad nākamo reizi to satiks.

Ierunājās trešais cilvēks. Balss bija dziļa un slidena. Tā lika domāt par pretīgiem puvekļiem, slimībām un citām lietām, ko labāk neaiztikt.

-   Vai tu esi pārliecināts? Mums traki negribētos, ka esi kļū­dījies. Ja tas notiktu, būtu ļoti… nepatīkami. Eragons pārāk labi iedomājās, ko viņi varētu izdarīt. Vai vēl kāds, izņemot Impēriju, atļautos šādi iebiedēt cilvēkus? Lai arī kurš sūtījis olu, tas varētu būt gana varens, lai nesodīts izmantotu spēku.

-   Skaidra lieta, esmu pilnīgi pārliecināts. Viņam tā bija. Es nemeloju. Daudzi cilvēki zina par to. Ejiet un pajautājiet. Sloans izklausījās iebiedēts. Viņš teica vēl kaut ko, taču Eragons vairs neklausījās.

-   Viņi bijuši diezgan negribīgi… sadarboties. Pēdējie vārdi skanēja izsmējīgi. Iestājās pauze. Tas, ko tu teici, bija ļoti noderīgs. Mēs tevi neaizmirsīsim. Eragons par to bija pārlie­cināts.

Sloans vēl kaut ko noņurdēja, un tad Eragons izdzirdēja kādu steidzamies prom. Viņš paraudzījās ap stūri, lai saprastu, kas notiek. Divi liela auguma vīri stāvēja ielas vidū. Abi bija ģērbušies garos apmetņos, kuriem aizmugurē plandījās tādi kā spārni, kas kūļājās gar kājām. Kreklus rotāja sarežģītas zīmotnes, izšūtas ar sudraba diegu. Kapuce aizklāja viņu seju, bet rokas sedza cimdi. Muguras bija dīvaini uzkumpušas, it kā drēbes būtu ar kaut ko polsterētas.

Eragons pakāpās sāņus, lai labāk redzētu. Viens no svešinie­kiem sastinga un kaut ko savādi noņurdēja savam ceļabiedram. Viņi abi pagriezās ap savu asi un sarāvās augumā. Eragonam aizrāvās elpa. Viņu pārņēma nāvīgas bailes. Zēna acis pievērsās svešinieku aizsegtajām sejām un sastinga. Eragons cīnījās pret šo sajūtu un kliedza pats sev: Kusties! Viņa kājas sašūpojās, bet nespēja spert soli. Svešinieki tuvojās viņam vieglā, klusā gaitā. Zēns zināja, ka tie redz viņa seju. Viņi jau tuvojās stūrim, rokās sagrābuši zobenus…

-    Eragon! Viņš salēcās, izdzirdējis savu vārdu. Svešinieki sastinga uz vietas un nošņācās. Broms steidzās pie viņa, kailu galvu un nūju rokā. Vecais vīrs nevarēja redzēt svešiniekus. Eragons centās brīdināt viņu, taču mēle un rokas nekustējās. Eragon! Broms atkal iesaucās. Svešinieki vēlreiz uzmeta jauneklim skatienu un nozuda starp mājām.

Eragons nokrita zemē, trīcēdams pie visām miesām. Uz pieres izspiedās sviedri, un rokas kļuva lipīgas no tiem. Vecais vīrs pasniedza Eragonam roku un uzrāva augšā ar spēcīgu tvērienu.

-    Tu izskaties slims, vai viss ir kārtībā?

Eragons norija siekalas un mēmi pamāja. Viņa skatiens klīda apkārt, cenzdamies saskatīt kaut ko neparastu.

-    Man pēkšņi kļuva slikti… bet nu jau ir labāk. Tas bija ļoti savādi es nezinu, kāpēc tā notika.

-    Tu atlabsi, sacīja Broms, taču būs labāk, ja dosies mājup.

Jā, man ir jātiek mājās! Jātiek pirms viņiem.

-    Laikam tev taisnība. Varbūt esmu slims.

-     Tad mājās tev būs vislabāk. Ceļš ir tāls, bet domāju, ka tu jutīsies labāk, kad būsi galā. Ļauj, es tevi pavadīšu līdz lielajam ceļam. Eragons neiebilda, kad Broms paņēma viņu pie rokas un ātrā gaitā vadīja prom. Broma nūja krakšķēja sniegā, kad viņi gāja garām mājām.

-    Kāpēc tu mani meklēji?

Broms paraustīja plecus.

-   Aiz ziņkāres. Uzzināju, ka esi pilsētiņā, un gribēju noskaid­rot, vai atcerējies tā tirgoņa vārdu.

Tirgonis ? Par ko viņš runā ? Eragons neizpratnē skatījās uz viņu. Broma vērīgās acis pamanīja puiša samulsumu.

-    Nē, jauneklis atbildēja un tad drošības labad piebilda: Tomēr neatceros.

Broms nosēca, it kā viņam kaut kas būtu kļuvis skaidrs, un paberzēja savu ērgļa degunu.

-    Nu tad… ja gadījumā atceries, atnāc un pastāsti man. Es ļoti gribu uzzināt, kas tas par tirgoni, kas izliekas tik daudz zinām par pūķiem. Eragons izklaidīgi pamāja ar galvu. Viņi klusēdami devās līdz ceļam, un tad Broms sacīja:

-    Steidzies mājup. Nedomāju, ka būtu labi tagad vilcinā­ties. Viņš pastiepa mezglainu roku.

Eragons paspieda to, taču kaut kas Broma rokā aizķēra viņa dūraini un norāva to. Cimds nokrita zemē. Vecais vīrs pacēla to.

-   Ak es lempis! viņš teica un pasniedza dūraini zēnam. Kad Eragons paņēma cimdu, Broma spēcīgie pirksti apvijās ap viņa delmu un ātri pagrieza. Jaunekļa plauksta uz brīdi atklāja sudraba zīmi. Broma acis iemirdzējās, taču viņš ļāva Eragonam atraut roku un ātri ieslidināt to dūrainī.