Eragons

Viņš nolēca uz zemes, bet pēkšņi ceļgali ieliecās un vaigs atsitās pret sniegu. Eragons noelsās, kad kājas sarāva krampji un viņš sajuta nepanesamas sāpes. Acīs ieplūda asaras. Viņa muskuļi pārāk ilgu laiku bija saspringuši un tagad briesmīgi raustījās. Zēns pagriezās uz muguras, izstiepdams locekļus, cik vien spēja. Tad viņš saņēmās un paskatījās uz leju. Augšstilbu iekšpusē uz biksēm vīdēja divi tumši traipi. Viņš pieskārās audumam. Tas bija mitrs. Satraucies viņš norāva bikses un saviebās. Kāju iekšpuse bija noberzta jēla un asiņoja. Ada bija noberzta, trinoties gar Safiras cietajām zvīņām. Viņš vieglītēm pataustīja nobrāzumus un sarāvās. Aukstums koda līdz kaulam, un Eragons atkal uzvilka bikses kājās, kliegdams no sāpēm, kad audums skrāpēja jutīgās brūces. Viņš mēģināja nostāties kājās, taču tās viņu neklausīja.

Nakts tumsa pamazām pārklāja apkārtni, un ēnainie kalni likās sveši. Es esmu Korē; es nezinu, kur īsti; ziemas vidū, kopā ar vājprātīgu pūķi; es nespēju paiet vai atrast pajumti. Nakts tuvojas. Man rīt jātiek atpakaļ uz mājām. Vienīgā iespēja tur nokļūt ir lidot ar Safiru, ko es vairs nespēju. Viņš dziļi ieelpo­ja. Kā es gribētu, lai Safira spētu spļaut uguni. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja pūķi sev blakus. Viņa bija cieši piespiedu­sies zemei. Eragons uzlika roku viņai uz sāna un sajuta, kā tas trīc. Mūris, kas apjoza viņas domas, bija zudis. Tagad viņas bailes joņoja cauri Eragona prātam. Puisis apskāva pūķi un, lēnām glāstot, mierināja ar jaukiem tēliem. Kāpēc svešinieki tevi nobiedēja ?

Slepkavas, viņa nošņācās.

Garovs ir briesmās, bet tu mani nolaupi, aizvezdama šajā muļķīgajā ceļojumā! Vai tu nespēj aizsargāt mani? Viņa dobji ierēcās un aizcirta žokļus. Ja jau tu domā, ka vari, kāpēc jābēg?

Nāve ir inde, tā nomaitā visu, kas apkārt.

Viņš atlaidās uz elkoņa un apslāpēja savu neapmierinātību. Safira, paskaties, kur mēs esam! Saule ir norietējusi, un tavs lidojums novilcis ādu no manām kājām tikpat viegli, kā es noņemu zivij zvīņas. Vai to tu gribēji ? Nē.

Tad kāpēc tu to darīji? Viņš pieprasīja atbildi. Domu saiknē viņš sajuta, ka Safirai žēl par viņam nodarītajām sāpēm, taču viņa nenožēlo lēmumu lidot. Pūķis novērsa skatienu un neat­bildēja. Saltais aukstums stindzināja Eragona kājas. Lai arī sals mazināja sāpes, viņš zināja, ka tas nebeigsies labi. Jauneklis mainīja taktiku. Es nosalšu, ja tu neizveidosi kādu nojumi vai paslēptuvi, lai varu sasildīties. Noderēs arī skujas un zari.

Viņa izskatījās priecīga, ka Eragons beidzis prašņāšanu. Nav nekādas vajadzības. Es saritināšos ap tevi un apklāšu ar saviem spārniem uguns manī apturēs aukstumu.

Eragons ļāva galvai atkal nokrist pie zemes. Labi, tikai notī­ri sniegu. Tā būs siltāk mums abiem. Safira noslaucīja kupenas no zemes ar vienu astes vēzienu. Tad viņa vēlreiz novēcināja asti, aizmēžot pēdējās sacietējušā sniega paliekas. Eragons ar riebumu skatījās uz netīro zemi. Es nevaru aiziet līdz turie­nei. Tev man ir jāpalīdz. Viņas galva, kas bija tik liela kā viss Eragona augums, pagriezās un noslīdēja pie viņa sāniem. Viņš skatījās Safiras lielajās safīra krāsas acīs un apvija rokas ap vienu no viņas ziloņkaula krāsas radzēm. Viņa pacēla galvu un lēnām aizvilka Eragonu uz notīrīto laukumiņu. Uzmanīgi, uzmanīgi. Atsitoties pret akmeņiem, acīs sāka lēkāt zvaigznītes, taču viņš saņēmās. Kad zēns atlaida Safiras galvu, viņa novēlās uz sāniem, atsedzot savu silto vēderu. Eragons piespiedās cieši klāt gludajām pavēderes zvīņām. Pūķa labais spārns noklājās virs viņa kā dzīva telts, ieskaudams jaunekli pilnīgā tumsā. Gaiss sasila gandrīz tajā pašā mirklī.

Viņš ievilka rokas mēteļa iekšpusē un apsēja tukšās piedurk­nes ap kaklu. Pirmo reizi viņš juta, ka bads žņaudz vēderu. Taču tas nenovērsa domas no galvenā satraukuma: vai viņš nokļūs līdz mājām pirms svešiniekiem? Un, ja netiks, kas tad būs? Ja es arī saņemšu spēkus un atkal lidošu ar Safiru, mēs tiksim tur, ātrākais, vēlā pēcpusdienā. Svešinieki tad jau būs visu tur izvandījuši. Viņš aizvēra acis un juta, kā vientuļa asara noritēja pār vaigu. Ko es esmu sastrādājis?

11. NODAĻA Vientiesības lāsts

Kad Eragons no rīta atvēra acis, viņam likās, ka debesis ir nogāzušās. Nepārtraukta zilgme pletās virs galvas un atdūrās pret zemi turpat līdzās. Vēl aizvien būdams pa pusei aizmidzis, viņš izstiepa roku un pirkstos sajuta smalku plēvi. Tikai pēc minūti ilgušām pārdomām viņš saprata, ko redz. Jauneklis mazliet palieca galvu uz priekšu un paskatījās uz zvīņaino gurnu, uz kura gulēja. Eragons izstaipīja kājas, un apžuvušās kreveles tūlīt pat ieplaisāja. Sāpes bija mazliet norimušas, taču viņš negribēja ne domāt par iešanu. Smeldzoša bada sajūta atgādināja par visām nenotiesātajām maltītēm. Jauneklis sasprindzināja spēkus, lai pakustētos, un vārgi iebelza pa Safiras sānu.

Hei, mosties! viņš iebrēcās.