Eragons

-   Tēvoc! Eragons atkal iesaucās. Safira apgāja mājas stū­rim un apstājās pie viņa sāniem.

Šeit mājo skumjas, viņa teica.

-   Tas nebūtu noticis, ja tu nebēgtu prom un neaiznestu līdzi arī mani!

Tevis nebūtu starp dzīvajiem, ja mēs būtu palikuši.

-   Paskaties! viņš kliedza. Mēs varējām brīdināt Garovu! Tā ir tava vaina, ka viņš nebēga prom! Eragons trieca dūri pret kārti, pārsizdams ādu uz pirkstu kauliņiem. Asinis ritēja pa pirkstiem uz leju, bet viņš devās prom no mājas. Viņš aizklumpačoja līdz takai sniegā, kas veda uz lielo ceļu, un noliecās, lai izpētītu pēdas. Uz lielo ceļu veda vairākas pēdas, taču redze nebija tik asa, un nospiedumus tik tikko varēja saskatīt. Vai es kļūstu akls? viņš sevī brīnījās. Zēns pataustīja vaigus ar drebošu roku un atklāja, ka tie ir slapji no asarām.

Pār viņu nolaidās ēna, kad Safira noliecās virs viņa, sar­gājot ar saviem spārniem. Nomierinies varbūt viss vēl nav zudis. Jauneklis cerībā palūkojās uz pūķi. Paskaties uz taku: manas acis redz tikai divus pēdu pārus. Garovs no šejienes nav aizvests.

Eragons koncentrēja skatienu uz nomīdīto sniegu. Divu ādas zābaku pāru neskaidrie nospiedumi vedināja skatienu uz māju pusi. Šie paši zābaki bija atstājuši pēdu nospiedumus, pametot māju. Tie bija tikpat dziļi kā pirmie, tātad prom ejošie nebija nesuši nekādus smagumus. Tev taisnība, Garovam jābūt tepat! Viņš uzlēca kājās un metās uz mājas pusi.

Es pārlūkošu apkārtni pie ēkām un mežu, sacīja Safira.

Eragons ierāpās krāsmatās, kur reiz bija virtuve, un sāka drudžaini rakņāties pa laukakmeņu kaudzi. Gruveši, kurus viņš parasti nespētu izkustināt, tagad, šķiet, lidoja paši no sevis.

Trauku skapis kādu bridi stīvējās viņam pretī, un tad Eragons aizlingoja to pa gaisu. Kad viņš vilka skapi, aiz muguras kaut kas nograbēja. Jauneklis apsviedās apkārt, gatavs uzbruku­mam.

Zem sabrukušā jumta gabala vīdēja roka. Tā vārgi kustējās, un viņš to sagrāba, kliegdams:

-    Tēvoci, vai tu mani dzirdi?

Atbildes nebija. Eragons plosīja koka gabalus, nedomājot par skabargām, kas caururba viņa rokas. Viņš ātri vien atbrī­voja cietušā roku un plecu, taču smaga sija viņu apturēja. Zēns mēģināja palikt zem tās plecu un stūma ar katru sava ķermeņa muskuli, taču neko nevarēja līdzēt.

-    Safīra! Tu man esi vajadzīga!

Pūķis nekavējoties ieradās. Dēļi krakšķēja zem viņas kājām, rāpjoties pāri sagrautajām sienām. Ne vārda nesakot, viņa piesardzīgi nostājās aiz Eragona un atbalstīja sānu pret siju. Satīras nagi iegrima gruvešos, kas reiz bija grīda, muskuļi saspringa. Sija padevās ar griezīgu skaņu, un Eragons palīda zem tās. Garovs gulēja uz vēdera, gandrīz visas viņa drēbes bija norautas. Zēns izvilka tēvoci no gruvešiem. Tiklīdz viņi bija drošībā, Safīra atlaida siju, ļaujot tai nokrist sagrautajā telpā.

Eragons izvilka Garovu no sagrautās mājas un noguldīja zemē. Viņš sabijies pieskārās tēvocim. Tā āda bija pelēka, nedzī­va un sausa, it kā drudzis būtu izžāvējis visus sviedrus. Lūpas bija sasprēgājušas, un uz vaigu kaula vīdēja gara skramba, taču tas bija nieks. Lielāko daļu Garova ķermeņa klāja dziļi, robaini apdegumi. Brūču malas bija krīta baltumā, un no tām sūcās caurspīdīgs šķidrums, no kura nāca skāņa puvušu dārzeņu smaka. Garovs elpoja grūdieniem, un katra skaņa līdzinājās pirmsnāves gārdzienam.

Slepkavas, domās nošņācās Safīra.

Nerunā tā. Viņu vēl var glābt! Mums viņš jāaizgādā līdz dziedniecei, līdz Ģertrūdei. Tomēr es nevaru aiznest viņu līdz Kārvahallai.

Safīra tūlīt piedāvāja viņam risinājumu, domās parādot, ka Garovs karājas viņas ķetnās, bet viņi ar Eragonu lido.

Vai tu vari pacelt mūs abus ?

Man jāvar.

Eragons rakņājās pa gruvešiem, līdz atrada dēli un ādas saites. Viņš lika Safīrai izurbināt ar nagu caurumu katrā dēļa stūrī, tad izvilka ādas strēmeli cauri katram caurumam un piesēja to pie pūķa priekškājām. Pārbaudījis, vai mezgli ir droši, Eragons uzvēla Garovu uz dēļa un piesēja pie tā. Melnas drānas gabals izkrita no tēvoča plaukstas. Tas bija izrauts no svešinieku drēbēm. Eragons dusmīgi ietūcīja lupatu kabatā, uzrāpās Safīrai mugurā un sāpēs aizvēra acis: noberztās kājas bija saskārušās ar pūķa zvīņām. Aiziet!

Safīra cēlās augšā, bet pakaļkājas turpināja mīdīt zemi. Spārni švīkstēja, un viņa lēnām sāka celties gaisā. Cīpslas saspringa un krakšķēja, kad viņa cīnījās ar zemes pievilkšanas spēku. Ilgu, mokoši garu sekundi nekas nenotika, bet tad pūķis spēcīgi izrāvās uz priekšu un viņi pacēlās augstāk. Tiklīdz viņi uzlidoja virs meža, Eragons sacīja: Dodies pa ceļu uz priekšu. Ja vajadzēs nolaisties, uz tā pietiks vietas.

Mani var ieraudzīt.

Tam vairs nav nozīmes! Safīra neiebilda un devās uz ceļa pusi Kārvahallas virzienā. Dēlis ar piesieto Garovu mežonīgi mētājās zem viņiem, un tikai īsās ādas saites neļāva vīram nokrist.

Papildu nešļava palēnināja Safiras lidojuma ātrumu. Viņas galva pagurumā nokārās, ap muti parādījās putas. Pūķis visiem spēkiem centās turpināt ceļu, tomēr kādu jūdzi no Kārvahallas sakļāva spārnus un laidās lejā.