Eragons

Eragons negribīgi ļāva kalējam palīdzēt viņam nokāpt pa trepēm līdz virtuvei. Vismaz pusducis ēdienu izplatīja reibino­šu smaržu tie bija kārtīgi aizdarīti ar garšvielām, kas plūda virtuves gaisā. Albriks un Baldors arī bija šeit un runājās ar māti, kamēr viņa mīcīja mīklu maizei. Ieraudzījuši Eragonu, brāļi piepeši apklusa, taču viņš bija dzirdējis jau gana daudz, lai zinātu, ka trijotne apspriež Garova stāvokli.

-    Nāc, piesēdi, aicināja Horsts, piedāvādams krēslu.

Eragons pateicīgs ieslīga tajā.

-    Paldies. Viņa rokas mazliet trīcēja, tādēļ viņš sažņau­dza tās sev klēpī. Viņam priekšā tika nolikts ar ēdienu pilns šķīvis.

-   Tev nav noteikti jāēd, sacīja Elena, taču, ja sagribas, ķeries klāt.

Viņa atgriezās pie plīts, bet zēns ķērās pie dakšiņas. Viņš tik tikko varēja norīt dažus kumosus.

-    Kā tu jūties? vaicāja Horsts.

-    Briesmīgi.

Kalējs, kādu brīdi nogaidījis, turpināja:

-    Es zinu, ka šis nav labākais mirklis sarunai, tomēr mums jāzina… Kas notika?

-    Es tā īsti nemaz neatceros.

-    Eragon, Horsts paliecās uz priekšu, es biju viens no vīriem, kas devās uz jūsu fermu. Jūsu māja nesagruva kaut kas to satrieca gabalos. Apkārtnē bija redzamas milzīga dzīv­nieka pēdas, kādas es nekad neesmu ne redzējis, ne dzirdējis par tādām. Arī citi tās redzēja. Ja Ēna vai kāds monstrs klejo apkārt, mums tas jāzina. Tu esi vienīgais, kas to var pastāstīt.

Eragons zināja, ka viņam jāmelo.

-    Kad es devos prom no Kārvahallas… Viņš pārlika prātā, kad tas īsti notika. Pirms četrām dienām pilsētā bija sveši­nieki. Tie prašņāja par akmeni, kas līdzinājās tam, kuru es atradu.

Viņš pamāja uz Horsta pusi.

-    Tu runāji ar mani par viņiem, un tāpēc es steidzos mājup. Visi saspringti skatījās uz viņu. Eragons aplaizīja lūpas.

-    Tonakt nekas… nekas nenotika. Nākamajā rītā es apdarīju mājas darbus un devos pastaigāties pa mežu. Pēc kāda laika es izdzirdēju sprādzienu un ieraudzīju dūmus virs kokiem. Es skrēju uz mājām, cik ātri vien spēju, taču vaininieks jau bija prom. Es rakos cauri gruvešiem un… atradu Garovu.

-    Tad tu uzliki viņu uz dēļa un aizvilki līdz pilsētai? Albriks jautāja.

-Jā, apstiprinoši atbildēja Eragons, taču, pirms mēs devāmies prom, es paskatījos pēdas uz ceļa. Uz ceļa bija divu pēdu pāri, un tie abi bija vīriešu zābaku nospiedumi.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka melno auduma gabalu.

-    Šo es atradu sažņaugtu Garova dūrē. Domāju, ka tas saskan ar tām drēbēm, kas tiem svešiniekiem bija mugurā. Viņš nolika lupatu uz galda.

-    Tas saskan gan, sacīja Horsts. Viņš izskatījās domīgs un dusmīgs.

-    Un kas notika ar tavām kājām? Kur tu guvi tos ievaino­jumus?

-    īsti neatceros, Eragons purināja galvu. Domāju, ka tas notika, kad raku ārā Garovu, taču droši nezinu. Es to pamanīju tikai tad, kad asinis sāka plūst man pa kājām.

-    Tas ir briesmīgi! iesaucās Elena.

-    Mums jādodas tiem vīriem pa pēdām! dedzīgi iesaucās Albriks. Viņi nedrīkst aiziet nesodīti! Paņemsim dažus zirgus un noķersim viņus jau rīt, un tad atvedīsim šos atpakaļ.

-    Met tās muļķības no galvas ārā, noskaldīja Horsts. Vis­ticamāk, viņi paķers tevi kā bērnu un iemetīs kokā. Atceries, kas notika ar māju! Mēs negribam, lai šo ļaužu ceļi krustojas ar mūsējiem. Turklāt tagad viņiem ir tas, ko šie gribēja. Viņš paskatījās uz Eragonu.

-    Viņi paņēma akmeni, vai ne?

-    Mājās tā nebija.

-    Tad jau viņiem nav iemesla atgriezties, ja to ieguvuši. Viņš caururbjoši paskatījās uz Eragonu.

-   Tu neko neteici par tām dīvainajām pēdām. Vai zini, no kurienes tās uzradušās?

Eragons pakratīja galvu. Es tās neredzēju.

Baldors strupi ierunājās:

-    Man tas nepatīk. Pārāk daudz visādu norāžu par bur­vestībām. Kas bija šie vīri? Vai tie ir Ēnas algotņi? Kāpēc viņi gribēja akmeni, un kā viņi varēja sagraut māju, ja vien nelika lietā tumšos spēkus? Tev varētu būt taisnība, tēvs. Iespējams, akmens bija vienīgais, ko tie gribēja, taču man liekas, ka drīz viņus redzēsim atkal.

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums.

Kaut kas bija palaists garām, taču Eragons nevarēja saprast, kas tieši. Tad viņš saprata. Ar drebošu sirdi viņš atklāja savas bažas.

-    Rorans nezina, vai ne? Kā es varēju aizmirst par viņu ?

Horsts pakratīja galvu.

-   Viņš un Demptons devās prom drīz vien pēc tevis. Ja vien nav noticis kāds negadījums, abiem jau pirms dažām dienām vajadzēja būt Terinsfordā. Mēs gribējām nosūtīt vēstuli, bet vakar un aizvakar laukā bija pārāk auksts.

-   Mēs abi ar Baldoru jau gatavojāmies doties ceļā, kad tu pēkšņi pamodies, ierunājās Albriks.

Horsts izbrauca pirkstus cauri bārdai. Ejiet nu, palīdzēšu apseglot zirgus.

Baldors pagriezās pret Eragonu.

-    Es visu pastāstīšu saudzīgi, viņš apsolīja un sekoja Hor­stam un Albrikam ārā no virtuves.

Eragons palika sēžam pie galda, cieši skatīdamies uz galda dēļu rakstu. Viņš redzēja katru sīkumu līkloču dzīslu, asimet­risku iedobi, trīs mazas vagas ar krāsainiem lāsumiem. Koks bija pilns sīku rakstu jo ciešāk tajā lūkojās, jo vairāk redzēja. Viņš meklēja tajā atbildes, taču, ja tur arī kāda bija, tā nedevās rokās.