Eragons

Viņa bailēm nebija pamata. Pūķis tupēja uz zara, kaut ko turēja priekškājās un grauza. Tas sāka priecīgi pīkstēt, kad ierau­dzīja Eragonu. Arī puisis bija priecīgs, pamanot, ka pūķis palicis kokā, kur to nevarēja sasniegt lielāki plēsēji. Tiklīdz Eragons nometa desiņas pie koka stumbra, pūķis nolaidās lejā. Kamēr tas rijīgi plosīja ēdienu, Eragons izpētīja slēptuvi. Gaļa, ko viņš bija atstājis, bija pazudusi, taču būda bija neskarta, vien uz grīdas gulēja spalvu kumšķi. Labi. Tas var pats sev sagādāt pārtiku.

Pēkšņi Eragonam ienāca prātā, ka viņš nezina pūķa dzi­mumu. Viņš to pacēla un pagrieza kājām gaisā, neņemot vērā pūķa nepatikas pilnos pīkstienus, taču nevarēja atrast nekādas īpašas pazīmes. Tā vien šķiet, ka tas bez cīņas neatklās nevienu no saviem noslēpumiem.

Kopā ar pūķi viņš pavadīja ilgu laiku. Puisis to atsēja, uzsēdi­nāja sev uz pleca un devās izpētīt mežu. Sniega klātie, lielie koki noraudzījās uz gājējiem kā dižu katedrāļu pīlāri. Šajā nomaļajā vietā Eragons parādīja pūķim visu, ko zināja par mežu, neraizē­damies, vai tas saprot sacīto. Viņš vienkārši dalījās visā, kas bija svarīgs. Jauneklis vienā laidā stāstīja. Pūķis skatījās uz viņu ar spožām acīm un kāri tvēra vārdus. Kādu brīdi abi tā sēdēja, un Eragons raudzījās mazajā radījumā ar apbrīnu, vēl aizvien būdams neseno notikumu varā. Saulei rietot, Eragons devās mājās. Viņš skaidri zināja, ka divu stindzinoši zilu acu skatiens caururbj viņa muguru, ka pūķītis ir sašutis, jo atstāts viens.

Tonakt viņš nokāvās ar domām par to, kas varētu notikt ar mazu, neaizsargātu radībiņu. Viņu mocīja domas par sniega vētrām un nikniem dzīvniekiem. Miegs pievārēja Eragonu tikai pēc vairākām stundām. Sapnī viņu vajāja lapsu un melno vilku bari, kas asiņainiem ilkņiem plosīja pūķi.

Tikko pie apvāršņa iemirdzējās saule, Eragons izskrēja no mājām ar pārtiku un dažiem drēbju gabaliem slēptuves siltināšanai. Viņš ieraudzīja pūķi sveiku un veselu, tas raudzī­jās uz saullēktu no koka augstumiem. Puisis no sirds pateicās visiem zināmiem un nezināmiem dieviem. Pūķis nolaidās no koka un ielēca Eragonam rokās, saritinādamies viņam pie krū­tīm. Aukstums tam nebija kaitējis, taču radībiņa likās nobiju­sies. No pūķa nāsīm parādījās melnu dūmu mākonītis. Eragons to mierinoši noglāstīja, čukstēdams mīļus vārdus, apsēdās un atbalstījās ar muguru pret pīlādzi. Viņš nekustējās, līdz pūķis noslēpa galvu puiša mētelī. Pēc kāda brīža tas izrāpās no klēpja un uzkāpa uz pleca. Eragons pūķi pabaroja un nosiltināja tā mājiņu ar līdzi atnestajām lupatām. Kādu brīdi abi paspēlējās, un drīz Eragons devās uz mājām.

Ātri vien izveidojās ierasta kārtība. Katru rītu Eragons stei­dzās pie koka, pabaroja pūķi un devās mājup. Dienas laikā viņš cītīgi darīja mājas darbus, lai tos pabeigtu līdz vakaram un atkal varētu apciemot pūķi. Gan Garovs, gan arī Rorans pamanīja jaunekļa neparasto uzvedību un taujāja, kāpēc viņš pavada tik daudz laika ārpus mājas. Eragons tikai raustīja plecus un sāka uzmanīties, lai neizsekotu viņa gaitas un neatklātu pūķi kokā.

Pēc dažām dienām Eragons vairs neraizējās, ka ar pūķi va­rētu kaut kas atgadīties. Tas auga apbrīnojamā ātrumā. Pavisam drīz to neapdraudēs nekas. Pirmās nedēļas laikā pūķa augums bija dubultojies. Vēl pēc četrām dienām pūķis jau sniedzās viņam līdz ceļiem. Radība vairs neietilpa būdiņā, un Eragonam vajadzēja uzbūvēt paslēptuvi uz zemes. Ar būvdarbiem viņš nopūlējās trīs dienas.

Kad pūķis bija divas nedēļas vecs, Eragonam nācās to atbrī­vot un ļaut doties klejojumos, lai tas varētu sameklēt vajadzīgo pārtiku. Pirmajā reizē, kad viņš atbrīvoja pūķi, tikai zēna domu spēks neļāva mazulim sekot līdzi uz lauku sētu. Katru reizi, kad pūķītis mēģināja doties līdzi, Eragons atgrūda to ar savu domu spēku, līdz pūķis iemācījās izvairīties no mājas un tās iemītniekiem.

Turklāt viņš ieskaidroja pūķim, ka tas drīkst medīt tikai Korē, jo tur ir mazāk iespēju tikt pamanītam. Zemnieki ievē­rotu, ja medījums sāktu pazust no Palankāras ielejas. Viņš jutās drošāk, lai gan ļoti skuma par to, ka pūķis bija tik tālu prom.

Domu saskarsme starp abiem auga no dienas dienā. Eragons atklāja, ka viņi var sazināties ne tikai ar vārdiem, bet arī ar tēliem un emocijām. Tā nebija sevišķi precīza metode, un pūķis bieži zēnu pārprata. Pieauga arī attālums, kurā abi varēja sazināties ar domām. Drīz Eragons varēja nonākt saskarsmē ar pūķi jau triju jūdžu tālumā. Viņš bieži tā arī darīja, un pūķis atbildot vieglītēm pieskārās jaunekļa apziņai. Šīs mēmās saru­nas aizpildīja Eragona darba stundas. Kāda prāta daļa vienmēr zināja, ko pūķis dara; reizēm viņš to atstāja bez ievērības, tomēr tā vienmēr bija ar viņu. Kad Eragons sarunājās ar citiem cilvē­kiem, pūķa klātbūtne bija tik vāja, it kā ausī zumētu muša.

Kad pūķis auga lielāks, tā pīkstieni pārtapa rēcienos un dūkoņa kļuva par rūkoņu, tomēr tas nespļāva liesmas, un Era­gons tādēļ jau sāka raizēties. Viņš bija redzējis, kā pūķis izpūš dūmu mākuli, kad dusmojas, taču no liesmām nebija ne miņas.