Eragons

Eragons šausmās sastinga. Laizīdams nost apvalku, kas sedza trauslo ķermenīti, viņa priekšā stāvēja pūķis.

5. NODAĻA Pamošanās

Pūķis nebija garāks par rokas garumu no locītavas līdz elkonim, tomēr izskatījās cienīgs un dižciltīgs. Tā zvīņas bija tumši zilu safīru krāsā tādā pašā kā akmens. Ne jau nu akmens, Eragons iedomājās, ola taču. Pūķis izpleta spārnus. To dēļ pūķītis izskatījās kroplīgs, jo spārni mazajam augumiņam bija pārāk lieli. Spārni bija vairākas reizes lielāki par ķermeni, un katra spārna galā smalki, kaulaini pirkstiņi, kas no attāluma izskatījās kā asi nagi. Pūķa galva bija trīsstūraina. No augšējā žokļa vīdēja divi niecīgi ilknīši, kas likās ļoti asi. Pūķa nagi arī bija balti kā nopulēts ziloņkauls un nedaudz robaini iekšējā izliekumā. Pāri radījuma mugurkaulam stiepās rinda radžu no galvas pamatnes līdz pat astes galiņam. Vietā, kur mugura savienojās ar pleciem, atstatums starp radzēm bija lielāks nekā parasti.

Tikko Eragons mazliet sakustējās, pūķa galva zibenīgi pa­griezās. Cietas, ledaini zilas acis nekustīgi uzlūkoja zēnu. Era­gons nekustīgi stāvēja. Pūķis, ja tas izlemtu uzbrukt, varētu būt grūti pieveicams pretinieks.

Radījums drīz zaudēja jebkādu interesi par Eragonu un gāze­līgā gaitā devās izpētīt istabu, iepīkstoties ikreiz, kad ieskrēja sienā vai kādā mēbelē. Savēcinot spārnus, tas uzlaidās uz gultas un pīkstēdams uzrāpās uz spilvena. Pūķīša mute bija aizvai­noti ieplesta kā mazam putnēnam, tā atklāja asu zobu rindas. Eragons piesardzīgi apsēdās uz gultas malas. Pūķis apošņāja viņa roku un paskrubināja piedurkni. Eragons atrāva roku.

Lūkojoties uz mazo, bet jau draudīgo radību, zēna sejā parā­dījās smaids. Lēnām pastiepis labo roku, Eragons aizskāra pūķa spārnu. Ledainas enerģijas lādiņš pēkšņi ietriecās plaukstā un aizplūda pa roku uz augšu, apsvilinādams vēnas kā ugunīga lava. Viņš iekliedzās un nokrita. Ausīs ieskanējās metāliska šķindoņa, un viņš dusmās kliedza bez skaņas. Viss Eragona augums sūrstēja sāpēs. Viņš mēģināja pakustēties, taču nespēja. Šķita, ka pagāja vairākas stundas, līdz locekļos atkal ielija sil­tums un viņš tajos sajuta tirpoņu. Trīcēdams pie visām miesām, jauneklis ar pūlēm nostājās taisni. Roka bija nejūtīga, pirksti nekustējās. Viņš satraukts skatījās, kā plaukstas vidus mirgoja un pamazām tajā izpletās balts ovāls. Āda niezēja un dega kā pēc indīga zirnekļa kodiena. Sirds neprātīgi dauzījās.

Eragons mirkšķināja acis, mēģinādams saprast, kas bija noti­cis. Kaut kas slīdēja pāri viņa apziņai, it kā pāri ādai novilktu ar pirkstu. Viņš atkal to sajuta, taču tagad tas bija ieguvis domas apveidu. Viņš sajuta pieaugošu ziņkāri. Domām it kā bija nokri­tusi neredzama siena, un tagad tās varēja brīvi pārvietoties. Eragons baidījās, ka varētu netraucēti pamest savu ķermeni un neatgriezties tajā, kļūstot par gaisīgu garu, ja nekas viņu neatturēs. Pārbijies viņš pārtrauca šo domu saskarsmi ar savu nezināmo sarunu biedru. Jaunās sajūtas pazuda, it kā būtu aizvērušās acis. Jauneklis aizdomīgi uzlūkoja nekustīgo pūķi.

Zvīņaina ķepa paskrāpēja viņam sānu, un Eragons atlēca malā. Taču šoreiz enerģijas lādiņa nebija. Pilnīgā neizpratnē viņš paglaudīja pūķa galvu ar labo roku. Viegla tirpoņa aizplūda pa roku uz augšu. Pūķis viņam pieglaudās, uzmezdams kūkumu kā kaķis. Eragons pārslidināja pirkstu pār spārnu plāno plēvi. Tajā pulsēja simtiem smalku asinsvadu.

Viņa apziņu atkal aizskāra domu stīga, taču šoreiz ziņkā­res vietā zēns sajuta nepārvaramu, mežonīgu izsalkumu. Viņš nopūtās un piecēlās. Šis pavisam noteikti bija bīstams dzīvnieks. Lai arī tas likās bezspēcīgs un rāpoja pa gultu, Eragons prātoja, vai ir droši to paturēt. Pūķis brēca spalgā balstiņā, lūkodams pēc ēdiena. Eragons aši noglaudīja pūķīša galvu, lai mazais radījums nomierinātos. Domāšu par to vēlāk, viņš nolēma un devās ārā no istabas, uzmanīgi aizvērdams durvis.

Atgriezies no virtuves ar diviem kaltētas gaļas gabaliņiem, viņš ieraudzīja pūķi sēžam uz palodzes un skatāmies uz mēnesi. Eragons sagrieza gaļu mazos gabaliņos un piedāvāja vienu pūķim. Tas uzmanīgi apošņāja gaļu, tad zibenīgi pacirta galvu uz priekšu kā čūska, izrāva kumosu no pirkstiem un norija veselu ar dīvainu guldzienu. Pūķis pabikstīja Eragona roku, meklēdams vēl ēdienu.

Zēns to baroja, piesardzīgi sargādams pirkstus. Kad bija pali­cis pēdējais kumoss, pūķīša vēderiņš jau bija uzblīdis kā balons. Eragons piedāvāja pēdējo gabaliņu; pūķis kādu brīdi svārstījās un tad slinki pakampa gaļu. Beidzis ēst, tas ierāpās Eragonam rokās un saritinājās pie viņa krūtīm. Pūķis sāka šņākuļot, un tam no nāsīm izplūda melnu dūmu mākulītis. Eragons nespēja vien nobrīnīties par sīko briesmonīti.

Kad no pūķa rīkles atskanēja zema dūkoņa, viņam likās, ka tas ir aizmidzis. Jauneklis uzmanīgi aiznesa pūķi uz gultu un nolika blakus spilvenam. Radījums aizvērtām acīm apmierināts apritināja asti ap gultas stabu. Eragons nogūlās līdzās, pievilk­dams roku tuvāk.