Eragons

Viņš piecēlās, paņēma saini, pienesa to pie ugunskura un izvilka garu, ievīstītu priekšmetu. Tas bija aptuveni piecas pēdas garš un šķita arī diezgan smags.

Broms sāka attīt to gabalu pa gabalam kā mūmiju. Eragons, nenovērsdams skatu, raudzījās, kā pamazām parādās zobens. Asaras formas zelta rokturī bija iestrādāts rubīns mazas olas lielumā. Pats rokturis apvīts ar sudrabainu vītni, nopulēts tik­tāl, ka spīdēja kā zvaigžņu gaisma. Zobena maksts bija vīna sar­kanumā un gluda kā stikls, to rotāja iegravēts melns simbols. Līdzās zobenam atradās arī ādas siksna ar smagu sprādzi. Kad bija nokritis pēdējais aptinums, Broms pasniedza ieroci Eragonam.

Rokturis iegūla puiša rokā, it kā būtu kalts tieši viņam. Eragons lēni izvilka zobenu, kas bez skaņas izslīdēja no maksts. Plakanais asmens bija zaigojoši sarkans un atstaroja uguns­kura liesmas. Smalkās zobena malas graciozi pārgāja slīpumā, veidojot asmeni. Uz metāla vīdēja tas pats melnais simbols. Zobens bija ideāli izlīdzsvarots. Jauneklim tas likās kā rokas pagarinājums un nemaz nelīdzinājās tiem raupjajiem zemnieku instrumentiem, pie kuriem viņš bija pieradis. Zobens izskatījās varens, it kā tā iekšienē būtu noslēpts neapturams spēks. Tas bija radīts nežēlīgām kaujām, lai atņemtu vīriem dzīvību, tomēr tajā viedās briesmīgs skaistums.

-    Kādreiz šis zobens piederēja kādam Jātniekam, Broms nopietni piebilda. Kad Jātnieks pabeidza apmācību, elfi dāvāja tam zobenu. Tas, kā viņi tos izkala, aizvien vēl ir noslēpums. Tomēr viņu zobeni mūžam ir asi un nekad nesarūsē. Tradicionāli zobena asmens krāsa tika pieskaņota Jātnieka pūķa krāsai, taču es domāju, ka šajā gadījumā mēs varam izdarīt izņēmumu.

Šā zobena vārds ir Zaroks. Es nezinu, ko tas nozīmē, iespējams, kaut ko svarīgu tam Jātniekam, kuram tas piederējis. Viņš skatījās, kā Eragons šūpo zobenu.

-    Kur tu to dabūji? vaicāja Eragons. Viņš negribīgi iesli­dināja asmeni atpakaļ makstī un gribēja atdot zobenu, taču Broms pat nepakustējās, lai paņemtu to.

-   Tam nav nozīmes, sacīja vecais vīrs. Vienīgais, ko sacīšu, lai to iegūtu, izgāju cauri vairākiem negantiem un bīstamiem piedzīvojumiem. Uzskati zobenu par savu. Tev ir lielākas tiesības uz to nekā man, un, pirms viss beigsies, tev tas lieti noderēs.

Dāvana apmulsināja Eragonu.

-   Tā ir karaliska dāvana, paldies. Nebūdams drošs, ko vēl vajadzētu piebilst, viņš paglaudīja zobena maksti.

-    Ko nozīmē šis simbols?

-   Tas ir Jātnieka personīgais ģerbonis. Eragons jau gribēja iestarpināt vēl kādu jautājumu, bet Broms nopietni uzlūkoja viņu un nebilda ne vārda.

-   Ja gribi zināt, ikviens var iemācīties runāt ar pūķi. Tur­klāt, viņš uzsvērdams pacēla pirkstu, tas neko nenozīmē, ja to prot. Es zinu vairāk par pūķiem un to spējām nekā jebkurš cits cilvēks. Lai tu pats nonāktu pie zināšanām, ko tev iemācīšu, paietu gadi. Es tev piedāvāju savas zināšanas, lai tu nokļūtu pie tām pa īsāko ceļu. Taču to, kā esmu šīs zināšanas ieguvis, es paturēšu sevī.

Safira piecēlās, kad viņš beidza runāt, un aizčāpoja pie Eragona. Viņš izvilka asmeni un parādīja pūķim zobenu. Tam ir spēks, viņa sacīja, piebāzusi asmenim degungalu. Metāla zaigojošā krāsa saviļņojās kā ūdens, pieskaroties viņas zvīņām. Viņa pacēla galvu, apmierināti nosprauslādamās, un zobens at­guva tā parasto izskatu. Eragons satraukts ieslidināja to makstī.

Broms sarauca uzacis.

-    Tieši par to es runāju. Pūķi tevi nemitīgi pārsteigs. Lie­tas norisinās viņiem līdzās noslēpumainas lietas, kas nav iespējamas nekur citur. Lai arī Jātnieki sadarbojās ar pūķiem gadsimtiem ilgi, viņi līdz galam nav atklājuši pūķu spēju robežas. Mēdz runāt, ka pūķi paši tās nezina. Viņi ar neredzamām saitēm ir saistīti ar šo zemi, un šī saskarsme tiem ļauj pārvarēt lielas grūtības. Tas, ko tikko paveica Safira, tikai pierāda manis sacīto: tu vēl daudz ko nezini.

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

-   Var jau būt, sacīja Eragons, taču es varu iemācīties. Un tie svešinieki ir svarīgākais, par ko man tagad būtu jāuzzina. Vai tu zini, kas viņi ir?

Broms dziļi ievilka elpu.

-   Viņus sauc par razakiem. Neviens nezina, vai tas ir rases nosaukums vai arī viņi paši izvēlējušies sevi šādi saukt. Razaki nebija manīti, pirms Galbatorikss nāca pie varas. Viņš tos laikam atrada kāda ceļojuma laikā un pieņēma savā dienestā. Nekas īpaši par viņiem nav zināms. Tomēr varu tev pateikt, ka tie nav cilvēki. Kad es paskatījos uz vienu no viņiem, ieraudzīju knābi un acis manas dūres lielumā. Taču man nav skaidrs, kā viņiem izdodas runāt. Protams, arī pārējais ķermenis ir tikpat dīvains. Tieši tādēļ viņi visu laiku sedzas ar apmetņiem, vien­alga, kādi būtu laikapstākļi.

Kas attiecas uz viņu spēku, tad šie ir stiprāki par jebkuru vīru un var palēkties neticami augstu, taču viņi nemāk burt. Vari būt priecīgs: ja viņi prastu lietot maģiju, tu būtu viņu ķetnās. Tāpat es zinu, ka viņiem ļoti nepatīk saules gaisma, taču tā neapturēs viņus, ja viņi kaut ko ir ieņēmuši galvā. Nepieļauj kļūdu, novērtējot razakus pārāk zemu, jo viņi ir slīpēti un glumi.