Eragons

-     Tas atkarīgs no tava skatpunkta, Broms pārlaboja viņu ar smaidu uz lūpām. Pirms tu dodies šajā riskantajā pasāku­mā, paturi prātā, ka razaki kalpo valdniekam. Viņus sargās, lai arī kurp tie dotos. Likumi tos neaptur. Pilsētās viņiem būs pieeja bagātīgiem resursiem un pakalpot gataviem cilvēkiem. Turklāt ņem vērā, ka Galbatoriksam nav nekā svarīgāka kā tevi savaņģot vai nogalināt lai arī iespējams, ka baumas par tevi viņu vēl nav sasniegušas. Jo ilgāk tu izvairīsies no razakiem, jo lielāks izmisums viņu pārņems. Viņš zinās, ka tu pieņemies spēkā ar katru dienu un jebkura garām palaista izdevība dos tev vēl vienu iespēju pievienoties viņa ienaidniekiem. Tev jābūt ļoti uzmanīgam, jo tu viegli vari pārtapt no mednieka par me­dījumu.

Eragonu nomāca Broma vārdi. Domīgs viņš virpināja rokās zariņu.

Pietiek runāt, sacīja Broms. Ir jau vēls, un man smeldz kauli. Mēs varam aprunāties arī rīt.

Eragons piekrītoši pamāja un apbēra ugunskuru ar zemi.

16. NODAĻA Terinsforda

Rīts atausa pelēks, un pūta griezīgs vējš. Mežs bija mie­rīgs. Pēc vieglām brokastīm Broms un Eragons nodzēsa ugunskuru, pacilāja saiņus un gatavojās doties prom. Eragons piekāra stopu un bultu maku pie saiņa, kur to viegli varēja satvert. Safirai uzlika seglus, jo viņai tie bija jānes, kamēr abi kājāmgājēji iegūs zirgus. Eragons saudzīgi piesēja Zaroku pie pūķa muguras, viņš negribēja nest papildu smagu­mu. Turklāt viņa rokās zobens nebūtu nekas vairāk kā runga.

Kazenājs Eragonam radīja drošības izjūtu, taču ārpus tā viņa kustībās parādījās nedrošība. Safira pacēlās spārnos un riņķoja virs viņu galvām. Koki kļuva retāki, tuvojoties fermai.

Reiz es atkal redzēšu šo vietu, Eragons iekšēji nosolījās, skatoties uz sagrautajām ēkām. Nevar būt, ka es dodos mūžīgā trimdā. Kādu dienu es atgriezīšos… Atliecis plecus, viņš stājās pretī dienvidiem un svešajām zemēm, kas tur atradās.

Kamēr viņi gāja kājām, Safira devās uz rietumiem kalnu virzienā un nozuda skatienam. Eragons jutās nelāgi, redzot viņu aizlidojam. Pat tagad, kad neviena cita apkārtnē nav, viņi nevarēja kopā pavadīt dienas. Viņai bija jāslēpjas, jo tuvumā varēja parādīties kāds ceļotājs.

Razaku pēdas kūstošajā sniegā bija tik tikko manāmas, taču Fļragons par to neraizējās. Maz ticams, ka viņi bija novirzījušies no ceļa, pa kuru bija visvieglāk tikt ārā no ielejas. Taču, līdzko ceļš izveda ārpus ielejas, tas sazarojās dažādos virzienos. Tur būtu grūti noskaidrot, kuru atzarojumu razaki izvēlējušies.

Viņi ceļoja klusēdami, cenzdamies nezaudēt ātrumu. Vietās, kur kreveles bija pārplīsušas, Eragona kājas turpināja asiņot. Lai novērstu domas no sāpēm, viņš jautāja:

-    Ko tad pūķi īsti spēj darīt? Tu sacīji, ka zini kaut ko par viņu spējām.

Broms smējās, un safīrs viņa gredzenā zibsnīja, kad viņš pamāja ar roku.

-   Diemžēl tas ir pavisam maz salīdzinājumā ar to, ko es vēlē­tos zināt. Cilvēki ir mēģinājuši atbildēt uz tavu jautājumu gad­simtiem ilgi, tādēļ ņem vērā, ka viss, ko stāstīšu, pašā pamatā nav pilnīgs. Pūķi vienmēr ir bijuši noslēpumaini radījumi, taču, iespējams, bez kāda īpaša iemesla.

Pirms es patiešām spēšu atbildēt uz tavu jautājumu, tev nepieciešamas pamatzināšanas par pūķiem. Nav viegli sākt tik sarežģītu tēmu no vidus, nezinot pamatu, uz kura tā balstās. Es sākšu ar pūķu dzīves ciklu, un, ja tas vēl neapniks, tad tur­pināsim ar nākamo.

Broms izskaidroja, kāds ir pūķu riesta laiks un kas bija nepieciešams, lai pūķis izšķiltos no olas.

-    Redzi, viņš klāstīja, kad pūķis izdēj olu, mazulis iekš­pusē ir gatavs šķilties. Tomēr reizēm tas pat vairākus gadus gaida īstos apstākļus. Kad pūķi dzīvoja brīvā vaļā, šos apstākļus parasti noteica pārtikas daudzums. Tomēr, tiklīdz viņi izveidoja savienību ar elfiem, noteikts olu daudzums, parasti ne vairāk kā viena vai divas, katru gadu tika iedots Jātniekiem. Šīs olas vai drīzāk mazuļi to iekšienē, nešķīlās, kamēr viņu tuvumā nenonāca tas Jātnieks, kam bija jākļūst par šā pūķa pārinieku. Taču nav zināms, kādā veidā pūķi to sajuta. Ļaudis mēdza stā­ties rindā, lai pieskartos olai, cerot, ka varētu kļūt par izredzēto.

-    Tu gribi sacīt, ka Safira varēja arī neizšķilties pēc tam, kad es pieskāros olai? Eragons pārjautāja.

-    Pilnīgi iespējams, ja tu viņai nebūtu paticis.

Puisis jutās pagodināts, ka no visiem ļaudīm Alagēzijā Safira izvēlējusies tieši viņu. Eragons prātoja, cik ilgu laiku viņa bija gaidījusi, un tad noskurinājās no domas par atrašanos olas iek­šienē, tumsas ieskautam.

Broms turpināja savu stāstu. Viņš skaidroja, ko un kad pūķi ēd. Pilnīgi pieaudzis, mazkustīgs pūķis bez pārtikas varēja iztikt mēnešiem ilgi, taču riesta laikā tiem bija jāēd katru nedēļu. Daži augi dziedēja viņu slimības, bet citi izraisīja tās. Bija vairāki veidi, kā rūpēties par viņu nagiem un tīrīt zvīņas.